Man patika mana klusā (ne)esība. It sevišķi es ļoti negribēju dzīvot viduvēju, neveiklu dzīvi. Iesaistīt tajā arī citus. Man patika, dažas stundas izlikties darbā un pēc tam iet mājās, un pazust.

Tagad man ir sajūta, ka es jau gadiem neesmu atslēgusies, un stumju akmeni kalnā, un neveiklība un parastais, neatrisinātais izmisums savērpjas un sažņaudzas.

Es no vienas puses arī cerēju, ka dzīvošana mani mainīs, un es kļūšu advancētāka, vai pat uzziedēšu un beidzot pārvērtīšos par kaut ko labu par ko man būtu bijis lemts būt. Ka es iemācīšos būt ar cilvēkiem un nebaidīšos teikt un darīt lietas pasaulē. Ka es mācēšu parūpēties par cilvēkiem un par sevi.

Bet viss, ko es esmu ieguvusi ir daudzus sīkus pastāvīgus apstiprinājumus savam nederīgumam.