Tajā pašā laikā, cilvēki ir maigi un pakļāvīgi esībai, kā savvaļas stirniņas. Tu vēro viņu dabas noliktās likumsakarības un pašaizliedzīgo padošanos dzīves upei, un, protams, ka tev roka necelsies viņiem pārmest vai aizrādīt. Tik tīra un vienkārša esība, nevar būt ignorance, bet dziļāka uzupurēšanās esībai, kādu es jebkad piedzīvošu ar savām šaubām.

Var momentā apjaust, ka nevis atņemt viņiem, bet gan ziedot sevi viņu nezināšanas dēļ ir vienīgā patiesā izvēle.