Mūsu attiecības ar Čipotli nav tādas kādas tās iztēlojos.. uz kādām cerēju.

Viņa nāk katru dienu, un skatās, ko es šoreiz būšu trauciņā ielikusi. Pagaidām viņai garšo saulespuķu sēklas, banāni, āboli, mandeles, Brazīlijas rieksti un popkorns. Bet negaršo apelsīni, ķirbju sēklas ja nav sajauktas ar saulespuķu sēklām, un burkāni ne īpaši.

Ja viņa atnāk un es neesmu paspējusi ielikt traukā ēdienu, viņa izslejas uz divām kājām un nolaistām rokām uz mani skatotās. Līdz ko es sakustos, lai ietu uz virtuvi paņemt viņai ēdamo, viņai aizlec projām, bet tad pēc mirkļa jau ir atpakaļ un meklē, kas trauciņā. Ja esmu ielikusi, ko lielāku kā banāna gabalu, viņa paņem, nokož mazu gabaliņu un tad ar visu banāna gabalu rokās aizlec. Man ir aizdomas, ka viņa to ēdienu krāj, jo esmu viņai daudz jau sadevusi, bet viņa nāk kādas 6 reizes dienā un uzstājīgi gaida. Dažreiz es viņai neko nedodu, jo cik var stūķēt mutē!

Es cerēju, ka viņa vairāk ar mani pavadīs laiku, bet viņa reāli tikai paņem ēdienu (uzstājīgi) un pazūd.