"Vampire bats also demonstrate a sense of reciprocity and altruism. They share blood by regurgitation, but do not share randomly. They are most likely to share with other bats who have shared with them in the past or who are in dire need of feeding."

One more time with feeling..

Es tiešām, tiešām nesaprotu cilvēkus, kas negrib pieslieties kādam stāstam. Jo tas ir ekeftīgākais veids, kā iegūt pārskatu par pasauli un attiecīgi kalibrēt, strukturēt savu dzīvi. Tam pretoties ir kā speciāli nelasīt laika prognozi un iet ārā ģērbies kā gribās, un tad salt vai karst vai salīt vai tapt vēja sapūstam; kamēr adekvāti saģērbjoties var izbaudīt jebkurus laikapstākļus. Ja tu atsakies no vēstures un vienkārši pasaki, ka dzīvosi pa straumei, tad jau tu vairs nemaz neesi cilvēks, kas dumjāks par dzīvnieciņu, varbūt kaut kāds 80s robots? Vai arī ja tu saki, ka atsakies no vēstures, bet izrādās ka seko vēsturei neapzināti, tad tu neuzstājot uz šo fokusu neesi spējīgs izvērtēt, kādi vēstures vanskari tavā psihē ir iemājojuši; tad atliek tikai cerēt, ka ne vanskari bet vairāk vēstures svētības. Jo neiedziļinoties vēsturē ir kā veidot savu dzīvi pēc Interneta rakstiņiem, drīzāk sensacionāliem virsrakstiņiem, netaisot fact-check. Šodien drīkst ēst tostermaizi, rīt jāēd tikai pak čoi, šodien draudzīgums ir modē, rīt cieņā tikai savtīgums, vakar Pēteris tev bija draugs, parīt ienaidnieks. Ultimately, kas gan cits ir dzīvošana bez skata uz vēsturi kā garīga verdzība.. skumīgi, ja automātiska dēļ zemām prāta spējām vai prastas neiedomāšanās, bet groteski, ja self-inflicted and insisted on in bad faith.

Atkal par to pašu nabaga kristietību.. neviens nezustāj, ka morāli izdomāja Jēzus. Morāle kā izdzīvotspējīgas sabiedrības fenomens lēni attīstījās no sikspārņa kājas. Bet kristieši noteikti, jā kopā ar citām reliģijām, bija pionieri cilvēces vēsturē, kas noformulēja un sakārtoja, sastrukturizēja morāles un ētikas trendus, kas evolūcijas gaitā izrādījās paši svarīgākie izdzīvošanai lielās kopienās un, ne tikai plikai izdzīvošanai, bet eksponenciālai garīgai un intelektuālai izaugsmei. Viņi noformulēja principus, kas vada esību ne tikai uz pliku izdzīvošanu bet tieši uz izaugsmi. Bībeli var lasīt kā instruktīvu enciklopēdiju morāles evolūcijā. Tāpat kā citus reliģiskus tekstus konkrētos individuāļa aspektos.

Diemžēl es pie tā neapstātos, jo redzu, ka tādi autori kā Jungs un Pītersons, un daudzi kristietības un teoloģiju pētnieki, atklāj vēl bagātīgāku gnosticismu. Protams, no vienas puses ir arguments teikt, ka tas nav nepieciešams, jo cilvēkam labāk ir dzīvot vienkāršu dzīvi, bez pārliekas urķēšanās psihē. Gandrīz tā kā ateisti saka, ka nevajag reliģiju, jo var vinekārši dzīvot no fakta līdz faktam by natural light (which always turns out to be unconsciously releigous-based). Bet cilvēka psihe pieprasa urķēšanos, jo tā nav statiska vērtība. Tāpēc mani kaut kas ļoti neapmierina šajā nostājā. Jo pirmkārt neviens intelektuāli attīstīts cilvēks neapmierināsies ar vienkāršu esību, kas sastāv no vienkāršām, nestimulējošām nodarbēm.. Ja apmierināsies, tad visticamāk no noguruma vai resursu trūkuma. Otrkārt cilvēka psihe ir tik ekskluzīva un satriecoši bagāta, ka tā šķiet ir konkrēti radīta gnosticismam. Patiesi, ja tā ir radīta Dieva līdzībā, tad bezgalīgā Dieva psihe spoģuļojas cilvēka psihē, kuras būtība un sūtība ir pastāvīga izaugsme.

Zinātniskajā/ateistiskajā skatījumā uz dzīvi ir daudz trūkumu, un tas šķiet mazliet speciāli nihilistisks un pat neirotisks. Bet visvairāk nedabisks - jo tas mērķtiecīgi apspiež cilvēka psihi, tās radošuma dimensiju, dās dievišķo dimensiju. Atsakoties to uztvert, to pētīt, to pieļaut. Ateisms ir vardarbīgs un nedabisks, manā skatījumā. Man tas vienmēr asociējas ar dusmīgi aklu esību, kura aiztaisa acis un ausis un saka ļē ļē ļē ļē ļē, bitch. Jo tas ir kā dzīvot pēc plikiem faktiem, neinteresējoties, kā viss sasaucas kopa un uz kurieni viss iet, būtībā - apsiežot cilvēkbūtnes dabisko interesi par pasauli un psihi. Tas būtu normāli dzīvniekam vai robotam, bet ne cilvēkbūnei, kas ir spējīga uz bezgalīgu intelektuālu un garīgu izaugsmi.

Tāpēc man nopietni šķiet ka reti kurš tā dzīvo, reti kurš ir patiess ateists. Ja cilvēkam ir vērtības dzīvē, varūt viņš to nemaz nezina, bet tās ir balstītas kultūrā, kurā viņš un viņa senču senči ir izauguši. Un visas kultūras monumentāla un visaptveroša sastāvdaļa ir šie mīti, garīgie stāsti, kur daudz kas tajos var un visticamāk pilnīgi noteikti izrādīsies ontoloģisks un uztverams pavisam drīz. Viņš var to noliegt, ļē ļē ļē un piesaukt spageti briesmoņus in a sheer spiteful bad faith frenzy, bet paldies Dievam fakti ir stiprāki par cilvēku personiskajām puny silly orthodoxies.

Tikai tāpēc, ka cilvēki nezina, ka seko konkrētu naratīvu principiem, nedrīkst būt iemesls, kāpēc šie naratīvi tiek iznīcināti. Cilvēku nenovīdība nevar būt spēcīgāka par patiesu faktu.

Manuprāt, tāpēc ir tik ļoti svarīgi pēc iespējas ātrāk un apņēmīgāk pastāvēt uz stāstu atjaunošanu, lai pasaule nesabrūk kā fantāzijas zeme Bezgalīgajā Stāstā.

Un kāpēc visa šī brukšana - tāpēc ka cilvēkiem, šķiet, ka neeksistē garīgā dimensija. Tāpēc ka, kā jau ar visām labajām lietām dzīvē, cilvēki ātri aizmirst pierādījumus un arvien saredz un piesauc pierādījumu trūkumu. Tāpēc ka ticēt savām maņām ir vieglāk - ticēt, ka mums pieder piecas vienīgās maņas kosmosā.

Būtībā noliegt garīgo dimensiju ir noliegt, ka nav citu maņu kā mūsu piecas maņas, kas ir nezinātniski.

Labi, mums nav ideāla stāsta, kas perfekti izklāstītu visuma vēsturi un mūsu vietu tajā, bet es domāju, ka cilvēku psihe arvien jūt visu kas ir noticis un notiks, un reprezentācijas, ko tā ir radījusi ir uzticamas un timeless.

Bet vispār, es izsecināju, ka ja kaut kam būs notikt, tas notiks ārpus visiem cilvēku konstruktiem un likumiem un pasaulīgajiem trendiem, kā neapturams vilnis. Tāpēc, lai arī ir likumsakarīgi par šo domāt un debatēt un arvien atkārot uz riņķi, aizmirst un atcerēties, stŗīdēties un klusēt, savādā ziņā viss jau ir izlemts.. tā mūsu apziņa tik mirķšķinās - vaļā un ciet.