Ir tādi sapņi pēc kuriem pamostoties, dzīve vairs nav tāda kā iepriekš.. vismaz uz rīta cēlienu, līdz ieradumu opresīvais blāķis kā dīvāns, veikals un ēdienreize atkal uzgāžas virsū.

Es sapnī klīdu pa tādu vecu, lielu ēku, kas bija kā muzejs, ar visādām greznām, senlaicīgām mēbelēm un interjera objektiem dziļi brūnās, burgundija un kristāla krāsās un augstiem griestiem. Ieklīdusi vienā telpā ar lakotu koka grīdu, pulksteņiem un ornamentiem gar sienām, es sajutos tik pacilāta un laimīga, ka es sāku griezties virpulī istabas vidū kleitai plīvojot, man bija melnas zeķubikses un melnas augstpapēžu kurpes. Es biju tik priecīga atrodoties tajā telpā, ar tādu sajūta, ka šī ir telpa kur es tik bezgalīgi esmu ilgojusies visu mūžu atgirezties.