Mamma atsūtīja no Latvijiņas medu, upeņu ievārījumu, tējiņas, melleņu sulu un žurnāliņus. Pašķirstīju 'Kā būt laimīgai' un pie raksta 'Jauns Gads, Jauna Es - Bet varbūt tomēr nevajag?' mani pārņēma epifānija par skatienu uz dzīvi.

Bet tā nebija epifānija, vai tad bija.. Visas dzīves labākās domas ir vienkārši kaut kā sen zināma atcerēšanās. Vismaz šajās burvīgajās dienās, ko sauc par mijkrēsli.

Katra cilvēka izskatā ir kaut kas skaists un kaut kas neglīts reizē. Pat ja skatās uz visskaistāko sievieti vai vīrieti, ir iespējams blakus skaistumam izšķirt ko uncanny un nepatīkamu. Nesen arī viena cibiņa rakstīja, ka vēlas justies smuka, bet nezina kā. Un tas man izraisīja domu pārgājienu, kurā es sapratu, ka smukums iznāk uz āru, kad tu orientējies uz tā izcelšanu un demonstrēšanu. Vienkārši nostājoties pie spoguļa un stalti pasmaidot, nav iespējams nešķist sev mīlīgai un mazlietiņ smukai. Kamēr sarūkot apātiski pie spoguļa ar ēnainu ģīmi un padevušos mugurkaulu, smukums izplēn kā tur nekad nebijis.

Abas šīs pārdomiņas, man lika saprast, ka sevis skaistuma jautājums ir ekvivalents dzīves skaistuma jautājumam. Dzīvē tāpat kā cilvēkā ir gana neglītā, taču gana arī skaistā. Un ja tev girbas, lai dzīve ir skaistāka, tad orientējies uz tā izcelšanu un demonstrēšanu. Un labākais, ko var izdarīt nesmukajam, ir par to parūpēties vai vismaz piedot, jo pati piedošana un parūpēšanās ir daļa no skaistā. Plus vēl dažreiz nesmuko ir iespējams pārvērst skaistajā, kas vispār ir totāla bumbu tripošana, jo tad sanāk, ka ir tikai skaistais, un bezgalība jaunu skaistumiņu potencialitāšu!