Vakar darbā es uzsprāgu un apraudājos klientes - raganas priekšā. I guess rona is getting to me. Tas man atgādināja manu raudulīgo kolēģi, kura darbā bieži raudāja, un aizgāja no darba, jo saprata ka šī vide viņai nav piemērota. I then pitied her un domaju, cik viņa ir nestabila, nožēlojama un vāja vai pat ļauna. Bet tagad es pati jūtos disorientēta un ģebil, un tieši gribu lai bosi mani atlaiž un pasaka, ka furlough is not for pathetics like me. Dienu pirms tam es uzsprāgu pret R, viņam gaudojot, ka viņa vis pohujā par lokdaunu un ronu, un ka viņš nekad ne par ko neuztraucās. Tagad es esmu tik pateicīga Dieviņam, ka viņš spēj izturēt manu infantīlo ņerkstulīgumu, un ka es varu pieglauzties viņa siltajai, smaržīgajai mugurai, kad man gribas raudāt. I am just so so so tired..