Parunāju ar māsiņām un uzreiz pasaule mazāka kļuva. Zināt to pretīgo sajūtu, kad pasaule izliekas tik milzīga, un tu pats tad esi tik sīciņš un vārgs un bailīgs. Un ja kāds mēģina tev tuvoties un kaut ko teikt, uzreiz šķiet, ka viņš grib tevi vēl vairāk sabiedēt un mīt zemē. Bet nē, pasaule ir labvēlīga telpa un visi ir daudzmaz draudzīgi, visa pietiek un viss norit secīgi, sākot no tā brīža kad tu to izlem un redzi.