visu dienu ir paarnjeemis nemiers. juutos, kaa buutu atveerusi paaraak daudz logu maajaa un puush dazhaadi veeji iekshaa, nesaprotu vai man ir karsti vai auksti.
pamodos ar kaarteejo sajuutu. novembris, tik veca paziistama vieta laikaa, pavirshi kjemmeeju matus, tad ruupiigi, lai arii veel ir lapas un saule vaargi spiid, driiz saule grimst aiz asinjainas zemes malas, un visi dabas trauslie kauli leenaam padeviigi atklaajas. visu dienu juutos domiigi, atkal esmu kaut kur iestuureejusi, kas ir shis savaadais limbo, un vai tas ir limbo. lai arii vieta ir tik paziistama laikaa un praataa un dveeselee, es veelaizvien nezinu vai sheit ir gaisma vai tikai bezgaliiga tumsa uz dziljaaku, taalaaku, preteejaaku nekurieni. peec darba es eju staigaat gar pili, fotograafeeju saulstarus starp kokiem, klausos bat for lashes, telpa, laika riteejums ir ceremoniaals, ceels, es juutos apaatiski pacilaata, eju uz muzeju skatiities gleznas vai pie gleznaam kaa pie portaaliem ceriibaa uz mazliet gaismas
es juutos taa it kaa man buutu tikai pieci vaardi, un pateikt es nevaru neko. es vinjus piecus jau esmu likusi tuukstosh veidos un mozaiikaas, bet neviena neatsleedz to iipasho patiesiibu. bet es esmu iemaaciijusies bezgaliigu pacietiibu, un pasaule man ir iemaaciijusi justies vainiigai par jebkuru manu nepacietiibu, un tad sevi sodiit ar totaalu apaatiju
katru dienu mosties ar rauduliigu veelmi un nepiejamiibu buut labaakam cilveekam. it kaa labaakais cilveeks vienmeer staav vairaakus soljus priekshaa, bet ir nesasniedzams, nozheelojami un vienmeer paraadaa, un vienmeer vainiigam un vienmeer lieki sekot tam pa peedaam, jo nekur citur nav kur iet, nekur citur nav jeegas iet. katru vakaru iet guleet, bet nemaaceet luugties, taa arii nekad nejust saikni ar jebko, kas ir gaishs
es juutos taa it kaa man pat nebuutu viens vaards vairs. izshkjiiros klausiities muuziku, tas buus mans balzaams shiis dienas beigaam
varbuut es esmu tik aprobezhota, ka nespeeju uztvert vairaak par pieciem vaardiem? daudz vaardi - un mana apzinja ir smilshu veetra, dazhi vaardi un sirds smagi un strauji sitas, neviena vaarda un es nozheelojami velkos pa peedaam labaakajam cilveekam, jo man citur nav nebija un nebuus kur iet jo visur citur ir tumsa
pamodos ar kaarteejo sajuutu. novembris, tik veca paziistama vieta laikaa, pavirshi kjemmeeju matus, tad ruupiigi, lai arii veel ir lapas un saule vaargi spiid, driiz saule grimst aiz asinjainas zemes malas, un visi dabas trauslie kauli leenaam padeviigi atklaajas. visu dienu juutos domiigi, atkal esmu kaut kur iestuureejusi, kas ir shis savaadais limbo, un vai tas ir limbo. lai arii vieta ir tik paziistama laikaa un praataa un dveeselee, es veelaizvien nezinu vai sheit ir gaisma vai tikai bezgaliiga tumsa uz dziljaaku, taalaaku, preteejaaku nekurieni. peec darba es eju staigaat gar pili, fotograafeeju saulstarus starp kokiem, klausos bat for lashes, telpa, laika riteejums ir ceremoniaals, ceels, es juutos apaatiski pacilaata, eju uz muzeju skatiities gleznas vai pie gleznaam kaa pie portaaliem ceriibaa uz mazliet gaismas
es juutos taa it kaa man buutu tikai pieci vaardi, un pateikt es nevaru neko. es vinjus piecus jau esmu likusi tuukstosh veidos un mozaiikaas, bet neviena neatsleedz to iipasho patiesiibu. bet es esmu iemaaciijusies bezgaliigu pacietiibu, un pasaule man ir iemaaciijusi justies vainiigai par jebkuru manu nepacietiibu, un tad sevi sodiit ar totaalu apaatiju
katru dienu mosties ar rauduliigu veelmi un nepiejamiibu buut labaakam cilveekam. it kaa labaakais cilveeks vienmeer staav vairaakus soljus priekshaa, bet ir nesasniedzams, nozheelojami un vienmeer paraadaa, un vienmeer vainiigam un vienmeer lieki sekot tam pa peedaam, jo nekur citur nav kur iet, nekur citur nav jeegas iet. katru vakaru iet guleet, bet nemaaceet luugties, taa arii nekad nejust saikni ar jebko, kas ir gaishs
es juutos taa it kaa man pat nebuutu viens vaards vairs. izshkjiiros klausiities muuziku, tas buus mans balzaams shiis dienas beigaam
varbuut es esmu tik aprobezhota, ka nespeeju uztvert vairaak par pieciem vaardiem? daudz vaardi - un mana apzinja ir smilshu veetra, dazhi vaardi un sirds smagi un strauji sitas, neviena vaarda un es nozheelojami velkos pa peedaam labaakajam cilveekam, jo man citur nav nebija un nebuus kur iet jo visur citur ir tumsa
simfonija: bat for lashes - in god's house
teikt