visu laiku kaut kaada transformaacija, visu laiku taa ciinja starp ieieshanu visu ieprieksheejo cilveeku sliedees un buut pilniigi parastam, un starp nelieliem uzlabojumiem un dziljaaku sapratni un varbuut pat riiciibu. visu laiku gribas nolikt domas pie malas un vienkaarshi izdziivot atlikusho laiku inertaa ruugtumaa. bet arii negribas buut taadam nelabajam, iestreegushajam, gribas saapiigi atveert plakstus un tomeer skatiities, taisiit sev kaut kaadu reckoning un metamorphosis, transformeeties un turpinaaties, atdzimt. ieelpa un izelpa un abas totaali iistas. apaatija un iedvesma, abas totaali iistas. spiits un padeviiba, un totaali iisti, niist un iemiileeties pamiishus.

tipisks maija vakars, silts, pa logu iekshaa lido mazas baltas puukas, daba ir saldi saalja un sausa, mana eksistence ir veela, viena un varena, nav nekaa vairs kas vareetu manii aizkjerties, uz visu atbilde buutu - jaa bet taa ir tikai kaarteejaa ieelpa kam seko izelpa

vakar naktii ejot guleet man bija druumuma kulminaacija, kaadu laiku guleeju bezceriigi gultaa liidz nemanot aizmigu. uzreiz saaku sapnjot vistumshaako sapni peec kura pamostoties gribas kaut ko pieluugt un izlugties tuukstots piedoshanas. redzeeju kaut kaadu raganu kas pilseetas malaa mezhaa kreeslaa bez gaismas saaka piesaukt mirushos un viss saaka pildiities ar melnu tumsu un mirusho izgjindushaam sejaam, gari ar tukshaam, naaves sejaam sniedzaas no vinjpasaules cauri melnajai tumsai it kaa nomainot manu dziivo vaajo realitaati pret sho mirusho melno tumsu, kas peekshnji izraadiijaas iistaaka. uzmodos, iesleedzu ziemassveetku gaisminjas kas ap graamatplauktu