man dazhreiz shkjiet, ka man ir vienalga, kas notiek tagadnee un naakotnee un pagaatnee arii varbuut - 'it is the same fucking day' anyways, un vieniigajam cilveekam, kam man ir jaaizdabaa - man - viss ir vienalga.

dziivee virkneejas neveelami iznaakumi, un man aizvien skaidraakas shkjiet aizdomas, ka kaut ko gribeet, ekspekteet, veeleeties peec butiibas dabiski ir neveelamu iznaakumu saakums un nolemtiiba.

aizvien biezhaak es atklaaju neuzbaaziigu, klusu domu, ka prieks man dziivee ir bijis tikai starp un kameer un tikmeer un apkaart, fonaa visam tam, par ko es biju domaajusi kam bija jaabuut iistajam prieka avotam. protams, shaads pastarpinaatais, fona, nejaushais prieks nekaadaa gadiijumaa nav pilnasiniigs, jo es vinju nekad neapzinos pilniigi, kad tas notiek, tikai vienmeer veelaak peec tam. taads prieks ir tik pat nesasniedzams, kaa mani iedomu 'iistaa' prieka iluzorie objekti/avoti.

shaada nejausha prieka gan ir krietni vairaak, tas ir visur, nozheelojami kluss un pieticiigs un daasns.

es dazhreiz siltos vakaros naakot cauri parkam maajaas no skreejiena juutos kaa paradiizee, jo visas planeetiskaas dabas sastaavdaljas dazhreiz ir perfekti sabalanseetas.