tas, kas mani pashreizeejaa dziive padara visnelaimiigaako ir, ka es nevienam neesmu regulaari vajadziiga, ja vien pati neuzprasos un nepiedaavaajos uz socializaaciju. vienmeer sanaak, ka esot vienai maajaas man ir jaaizdomaa veidi kaa nosist laiku garlaiciigaas unfulfilling ikdienas padariishanaas. shaadi rodas taa tukshuma un laika teereeshanas sajuuta, kas nekad nepamet un leenaam izniicina dziives prieku un jebkaadu motivaaciju. piemeeram shodien peec darba mani atveda maajaas, maaja tuksha, pagatavoju kaut kaadu daarzenju sauteejumu, paeedu pie televizora, un veel pusstundu skatiijos my name is earl, ar neapmierinaatu trauksmes sajuutu, ka vajadzeetu kaut ko dariit, bet es nezinu ko taapeec esmu sastingusi uz diivaana skatoties trulu seriaalu.

no vienas puses socializeejoties pavadiitais laiks paarsvaraa ir diezgan tizls un nekvalitatiivs, un taads pats arii vienatnee pavadiitais laiks.

no vienas puses es juutos kaa lieliska cilveekbuutne ar neizsmeljamu potenciaalu dzivot dziivi kraashnji un aizraujoshi, un iedvesmojot un paliidzot arii daudziem citiem cilveekiem.

bet no otras puses man vienmeer pietruukst ticiibas un motivaacijas, ka taadai dziivei ir jeega un sustainability potenciaals.

visu sho konfliktu un neizdariibas rezultaataa es vienmeer esmu meereni frustrated un neapmierinaata un noskumusi, kas kulmineejas vai nu ar totaalu downeri, vai arii ar spontaaniem reckless leemumiem, kas veel vairaak izjauc manu dziives ritmu un iedragaa pashapzinju.

kaa lai cilveeks dziivo? kaa lai cilveeks izkljuust no tik absurdiem dziives patterniem?