leenaam gaist vakara miega stundinjas siltums. aizgaaju mijkreslii paguleet, maajaa viena. pamodos, mijkreeslis par stundu kreeslainaaks. miega siltums dziest, ausiis skan dziesma, kas manu praatu mehaanisksi pludina sev liidzi. blakus uz graamatas dziest stipra melna kafija, kaklaa vakara ruugtums, un dazhreiz aiz skaudraam domaam truli iesaapas plaushas labais kambaris, un taas saapes aizdziislojas liidz rokai un plaukstai un pirkstgaliem.
ko dara tie cilveeki, kam dziivee ir tik daudz laba, bet nekas nav palicis? vai arii citi cilveeki, sev galvaa veido sarunas un iedomas un teelus un izdomaa visu pasauli, kameer pasaule mieriigi darbojas neatkariigi no cilveeka galvas dramaturgjijaam? varbuut man sirds vietaa ir daudz lazdu rieksti, kuru chaumalinjas kaads ar galjas aamurinju dauza vienu peec otras.
- Post a comment