viss ir pilniigi vienaads. taapat kaa universs leeni izshkjiist, atsveshinaas, kljuust vientuljsh un tumshs, arii cilveeki. un viens Feinmana elektrons vientulji zibshnjo un raada holograafiskas emergent formas, un visi tam tic, un fonaa skan sirreaalas cilveeku radoshaas skanjas ar vijoleem. man uz rokaam ir mazi zilumi, un es nezinu no kaa, un es iedomaajos, kaa peec viena laika spriizha (es pat neesmu paarliecinaata vai ir taads vaards vairs) manas rokas buus vecas, un uz vinjaam buus vairaak zilumu. un tikmeer divdesmitaa gadsimta modernisti mieriigi atduss savos kapinjos. nav viegli sakombineet visaadas sirreaalas un smagas apjausmas ar ikdienu, un, heck, man nemaz negribas.