Turpinājums ''Atkal ir pirmdiena..''
Jun. 21., 2012 | 10:59 pm
Kas ir tās īpašības, kuras es mīlu vīrietī? Viena īpašība noteikti ir - spēja aizraut ar savu Personību. Aizraut tik tālu, ka es pat nepamanu tos niecīgos sīkumus vai ļaunuma asnus dvēselē, kas uzdīguši. Pagātnes lietas. Nepamanu, jo aizrautība sniedzas visam, daudz maz pāri. Jā, tādu īpašību es mīlu. Es mīlu īpašības. Labi, varbūt arī sajūtas.
Vai Robertam kas tāds piemīt – mīlestības cienīgs – noteikti. Vai ar laiku būtu iespējams šo spēju viņā attīstīt, pilnveidot, vēl labāk – izveidot no jauna? Iespējams, jā. Vai to vēlētos? Nē.
Ir darba dienas vakars. Es sēžu Robertam iepretim iemīļotajā B. ielas kafejnīcā, strēbju melnu kafiju bez cukura un ik pa laikam iemetu skatienu pulkstenī, kas atrodas uz manas labās rokas. Māc garlaicība. Piedodiet. Prātā iešaujas doma, kamdēļ es vispār esmu šeit.. Bet, ja uz visiem jautājumiem būtu skaidras un nodefinētas atbildes, vai pastāvētu jautājuma jēdziens?
Pirmās divas trīs, vai varbūt pat četras reizes, viņš likās interesants. Menedžeris [ko es uzstājīgi nodefinēju par kurjeru – Roberts uz to tikai pasmējās] - strādā prestižā restorānu tīklā. [rēķinoties, ka es dievinu suši, un viņš todien tik jauki tos piegādāja birojā] Pēc vaiga glīts. Patīkama balss. Prot skūpstīties. Ir dzīvoklis. Draudzene.
Līdz pilnai laimei tikai.. Neaizrauj vairāk kā uz pāris minūtēm mana dārgā laika.
Kā tie Zaka Eifrona tipa vīrieši.
Aizvadīju noslogotu dienu. Kolēģis uzrakstīja atlūgumu. Daudz darba. Maz laika. Ierobežoti termiņi. Un Roberts tikai maļ vienu un to pašu, ka esmu pelnījusi tādu vīrieti sev blakus, kāds ir viņš.
Pelnījusi? Es esmu pelnījusi vienu pātagas sitienu, kas vestu mani uz pareizā ceļa, vai vispār uz ceļa, jo šķiet, ka šobrīd es blandos neceļos un sētmalēs.
Es iedzeru pēdējo malku kafijas, tasīti nolieku uz galda un tās apakšā rēgojas vien tumši plankumi – kā tie kontinenti, kurus esmu izbraukājusi krustu šķēršu un vēl nav gana.
Šovasar atvaļinājumā braukšu uz Austrāliju. Tas ir nolemts. Tas ir vairāk kā nolemts – tas ir izlemts. Vai viena. Tas ir vēl apspriežams. Tas vēl ir liktenim rokās.
Roberts skatās uz mani un viņa acīs noplok liesmas.
Viņš pavada mani līdz auto un nepieklājīgi cieši satver manu plaukstu savējā.
Es zinu, ka viņa acīs esmu laba, bet es tā nejūtos.
Ik pa laikam sajūtās kaut kas salūzt un es nezinu kas spēs tās salabot. Vai vispār spēs. Pietiekami laba priekš citiem, bet ne priekš sevis.
**
Zinu, ka atslēgas būs kaut kur somā. Kaut kur melnajā, lielajā somā. Būs. Pēc pāris minūšu izmisīgas meklēšanas un ļaušanās histērijai, ka esmu beidzot tās veiksmīgi nozaudējusi, es tās atradīšu pašā somas apakšā. Atslēgšu dzīvokļa durvis. Pa labi no manis atradīsies gaismas slēdzis. Ja ieslēgšu to, gaitenis ar lielo spoguli pie sienas, kurā spoguļa attēls redzams pilnā augumā, izgaismosies. Lielo somu nolikšu uz krēsla, kas atrodas pie sienas. Lēnām atvēršu apavu rāvējslēdzējus. Kailās pēdas iegulsies paklājā. Uz pakaramā novietošu mākslīgās ādas jaku. Tur tā gulēs līdz rītam, kad atkal kārtējā saulainajā dienā es to stiepšu līdzi. Kad būs vēss laiks, es izdomāšu to atstāt pakārties.
Tālāk, ar lielo somu pie rokas, es šķērsošu viesistabu. Nekas nebūs mainījies – uz dīvāna ar austrumniecisko pārklāju gulēs atvērta grāmata ar muguru uz augšu, tieši tāpat kā to atstāju tur esam vakar vakarā, kad pirms gulētiešanas nodomāju lasīt. Austrumu gudrie. Par dzīvi un nāvi. Jauki aprakstījuši. Uz žurnālu galdiņa ar stikla virsmu mētāsies pustukši pelnutrauki un daudzas reizes pāršķirstīti modes žurnāli. Cigarešu izsmēķi kā salauzti pirksti gulsies pār pelnutrauka malām. Sīva smarža no pelniem.
Plauktos un uz palodzēm visi tie mazie, sīkie nieciņi atdzīvosies, un par katru es varēšu pastāstīt no kurienes tas nācis, vai kurš un kad man to dāvājis. Budas figūriņa uz palodzes, piemēram, atvesta no Indijas – pagājušā gada atvaļinājuma galapunkts - Iedvesmas tik nereāli daudz, ka vēl pāris mēnešus nevarēju atgūties no sajūsmas un katrā mājoklī klientiem centos radīt ko austrumniecisku. Ienest kādu negaidīti krāsu, elementu, akcentu. Labi, ka mani klienti ir paklausīgi un uzticas manām spējām padarīt viņu ierasto vidi par kaut ko neoriģinālu, bet mājīgu.
Pretī, pa viesistabas nepieklājīgi dārgo paklāju, ko iegādājos antikvariātā, skries Dero – mazais Čiuaua šķirnes suns. Pacelšu viņu savās plaukstās un samīļošu. Kā vienmēr pret kādu, ko pieradinām, vai ne? Negribas, bet jāsamīļo..
Tālāk mans ceļš vedīs līdz virtuvei. Tikpat traki pārbagātu krāsām un niekiem, kas teju vai sagāzīs plauktus ar savu varenību kā viesistabā. Tējkannā ieliešu ūdeni. Priekšā būs grūta izvēle, kādu tēju baudīt. Es nedzer tēju, es to baudu. Caurspīdīgajā krūzē iebēršu zaļās tējas lapas – izlemšu par labu mieram. Zaļā tēja nomierina nervus. Esmu pārbaudījusi, tamdēļ zinu, ko runāju.
Un tā tas norisinās jau kuru dienu pēc kārtas. Neskaitu. Nemitīgas, automātiskas darbības. Kā robots, kuram programma sastāv no: atslēgt, ieslēgt, ieliet, pacelt. Un atkārtojot programmu jauktā secībā.
Pirmais, kas nospēlēja par labu šim dzīvoklim – balkons. Es vienmēr esmu vēlējusies dzīvokli ar balkonu. Zvaigžņu vērošana naktī. Zvilnēšana uz spilveniem. Sveces uz galda. Kūpoša tējas vai kafijas krūze. Nesteidzīgie brīvdienu rīti ar portatīvo datoru uz ceļgaliem.
Trīs istabas + vannasistaba.
Guļamistabā ir no visa kā pa mazam un vēl mazliet – vāzes, grāmatas, apģērbi un skapis apaviem. Tā ir sanācis, ka dievinu lietas.
Kamēr ūdens tējai vārījās, nometu apģērbu uz gultas malas - melno žaketi, šauros svārkus, izlīdu no zeķbiksēm. Patīkams vēsums apņēma manu puskailo ķermeni. Balkons vilināja savos valgos, un es vienā apakšveļā nostājos pretī vakara gaisam. Tikai deviņus stāvus zemāk norisinājās lielpilsētas nakts dzīve.
**
Es nesmēķēju. Vismaz ne bieži.
Kad kolēģes pusdienu laikā dodas laukā no biroja, lai desmit metrus no durvīm smēķētu, es mēdzu aiziet līdzi. Bet es nekad nesmēķēju. Labi, nekad būtu par spēcīgu teikts. Reizēm. Reti, bet reizēm sanāk.
Cigarete viegli kvēloja manos pirkstos, kad iezvanījās mans viedtālrunis. Sīkstoša skaņa nāca no viesistabas. Somā.
‘’Lai jau zvana..’’ – nodomāju un pelnus nobirdināju pelnutraukā.
Nekas šobrīd nelikās tik svarīgs, kur nu vēl, ja tas bija telefona zvans. Nevienam mani nevajadzēs – nepārzvanīs. Ja kādam mani vajag, pārzvanīs.
Tā arī notika. Dzēru tēju, sēžot uz palodzes, kad viedtālrunis iezvanījās atkal. Šoreiz krietni ilgāk un uzstājīgāk.
Kristaps. ‘’Ko viņam vajag?’’ – mans prāts izspļāva pirmo, neapvaldīto domu. Diezgan dusmīgā tonī, jāatzīst.
Kristaps – uz ekrāna mirgoja vārds. Nebiju ar viņu runājusi vairāk par nedēļu. Likās, ja es nospiedīšu to zaļo taustiņu, es būšu nodevēja. Ja nenospiedīšu, sabrukšu, jo kāroju pēc Kristapa, kā zieds alkst pēc ūdens piliena karstā vasaras rītā. Tas bija fakts. Lai arī kā man reizēm krita uz nerviem viņa izdarības, attieksme pret mani, citiem, klaja manis ignorēšana – es alku pēc šī vīrieši. Tieši šī un neviena cita. Viņš neapzināti prata atmodināt mani to labāko no daļām, sliktāko atstājot vienlīdz spēcīgu, ietekmīgu un pilntiesīgu runāt.
Ja man jāatstāsta telefona saruna ar Kristapu, baidos, ka es neatcerēšos ne vārda. Vienīgi, ja tagad jūs paņemtu nazi un izgrieztu sirdi no manām krūtīm – tā spētu pateikt visu kas norisinājās ~10 min. sarunas laikā.
Duālisms. Vienmēr piemītošais lāsts. Es vēlos būt stipra un izdzīvot bez vēlmēm. Es vēlos tapt lutināta un mīlēta galu galā. Mana spēcīgākā daļa reizēm paļaujas uz manu vājāko daļu. Vieglprātība pret nopietnību. Karš pret mieru. Un otrādāk.
**
Es nepūlējos apģērbties. Baltā apakšveļa kārdinoši izcēla mana auguma līnijas. Labi zināju, ka no skriešanas un trenežieru zāles apmeklējuma mans augums par spīti gadiem [kad pasaku savu īsto vecumu neviens lāga nenotic] vēl joprojām izskatījās labi – spirgts un stingrs – viss savās vietās. Mana veselība pēc pēdējā ārsta apmeklējuma laika bija klasificēta kā apmierinoša – zāles gan ārsts izrakstīja, bet tie lielākoties tādi vitamīni un uztura bagātinātāji vien izrādījās.
Klīdu pa savu dzīvokli kā spoks, kuram nav vietas un dvēseles līdzsvara.
**
Kristaps ieradās precīzi. Viņš vienmēr ieradās precīzi.
Aizvēru dzīvokļa durvis un tā mēs tur stāvējām viens otram pretī. Kā ienaidnieki. Kā draugi. Kā mīļākie. Kā svešinieki. Visi un viss kopā, vienlaicīgi uz vienas kārts.
Viņa perfektie pirksti grābstījās gar mana krūštura āķīšiem, līdz tie atsprāga vaļā un manas krūtis kļuva brīvas.
Ne vārda nesakot, mēs izģērbām viens otru un ķermeņi zināja ko darīt. Tie vienmēr zina, tikai reizēm ir noguruši no izlikšanās.
Vai Robertam kas tāds piemīt – mīlestības cienīgs – noteikti. Vai ar laiku būtu iespējams šo spēju viņā attīstīt, pilnveidot, vēl labāk – izveidot no jauna? Iespējams, jā. Vai to vēlētos? Nē.
Ir darba dienas vakars. Es sēžu Robertam iepretim iemīļotajā B. ielas kafejnīcā, strēbju melnu kafiju bez cukura un ik pa laikam iemetu skatienu pulkstenī, kas atrodas uz manas labās rokas. Māc garlaicība. Piedodiet. Prātā iešaujas doma, kamdēļ es vispār esmu šeit.. Bet, ja uz visiem jautājumiem būtu skaidras un nodefinētas atbildes, vai pastāvētu jautājuma jēdziens?
Pirmās divas trīs, vai varbūt pat četras reizes, viņš likās interesants. Menedžeris [ko es uzstājīgi nodefinēju par kurjeru – Roberts uz to tikai pasmējās] - strādā prestižā restorānu tīklā. [rēķinoties, ka es dievinu suši, un viņš todien tik jauki tos piegādāja birojā] Pēc vaiga glīts. Patīkama balss. Prot skūpstīties. Ir dzīvoklis. Draudzene.
Līdz pilnai laimei tikai.. Neaizrauj vairāk kā uz pāris minūtēm mana dārgā laika.
Kā tie Zaka Eifrona tipa vīrieši.
Aizvadīju noslogotu dienu. Kolēģis uzrakstīja atlūgumu. Daudz darba. Maz laika. Ierobežoti termiņi. Un Roberts tikai maļ vienu un to pašu, ka esmu pelnījusi tādu vīrieti sev blakus, kāds ir viņš.
Pelnījusi? Es esmu pelnījusi vienu pātagas sitienu, kas vestu mani uz pareizā ceļa, vai vispār uz ceļa, jo šķiet, ka šobrīd es blandos neceļos un sētmalēs.
Es iedzeru pēdējo malku kafijas, tasīti nolieku uz galda un tās apakšā rēgojas vien tumši plankumi – kā tie kontinenti, kurus esmu izbraukājusi krustu šķēršu un vēl nav gana.
Šovasar atvaļinājumā braukšu uz Austrāliju. Tas ir nolemts. Tas ir vairāk kā nolemts – tas ir izlemts. Vai viena. Tas ir vēl apspriežams. Tas vēl ir liktenim rokās.
Roberts skatās uz mani un viņa acīs noplok liesmas.
Viņš pavada mani līdz auto un nepieklājīgi cieši satver manu plaukstu savējā.
Es zinu, ka viņa acīs esmu laba, bet es tā nejūtos.
Ik pa laikam sajūtās kaut kas salūzt un es nezinu kas spēs tās salabot. Vai vispār spēs. Pietiekami laba priekš citiem, bet ne priekš sevis.
**
Zinu, ka atslēgas būs kaut kur somā. Kaut kur melnajā, lielajā somā. Būs. Pēc pāris minūšu izmisīgas meklēšanas un ļaušanās histērijai, ka esmu beidzot tās veiksmīgi nozaudējusi, es tās atradīšu pašā somas apakšā. Atslēgšu dzīvokļa durvis. Pa labi no manis atradīsies gaismas slēdzis. Ja ieslēgšu to, gaitenis ar lielo spoguli pie sienas, kurā spoguļa attēls redzams pilnā augumā, izgaismosies. Lielo somu nolikšu uz krēsla, kas atrodas pie sienas. Lēnām atvēršu apavu rāvējslēdzējus. Kailās pēdas iegulsies paklājā. Uz pakaramā novietošu mākslīgās ādas jaku. Tur tā gulēs līdz rītam, kad atkal kārtējā saulainajā dienā es to stiepšu līdzi. Kad būs vēss laiks, es izdomāšu to atstāt pakārties.
Tālāk, ar lielo somu pie rokas, es šķērsošu viesistabu. Nekas nebūs mainījies – uz dīvāna ar austrumniecisko pārklāju gulēs atvērta grāmata ar muguru uz augšu, tieši tāpat kā to atstāju tur esam vakar vakarā, kad pirms gulētiešanas nodomāju lasīt. Austrumu gudrie. Par dzīvi un nāvi. Jauki aprakstījuši. Uz žurnālu galdiņa ar stikla virsmu mētāsies pustukši pelnutrauki un daudzas reizes pāršķirstīti modes žurnāli. Cigarešu izsmēķi kā salauzti pirksti gulsies pār pelnutrauka malām. Sīva smarža no pelniem.
Plauktos un uz palodzēm visi tie mazie, sīkie nieciņi atdzīvosies, un par katru es varēšu pastāstīt no kurienes tas nācis, vai kurš un kad man to dāvājis. Budas figūriņa uz palodzes, piemēram, atvesta no Indijas – pagājušā gada atvaļinājuma galapunkts - Iedvesmas tik nereāli daudz, ka vēl pāris mēnešus nevarēju atgūties no sajūsmas un katrā mājoklī klientiem centos radīt ko austrumniecisku. Ienest kādu negaidīti krāsu, elementu, akcentu. Labi, ka mani klienti ir paklausīgi un uzticas manām spējām padarīt viņu ierasto vidi par kaut ko neoriģinālu, bet mājīgu.
Pretī, pa viesistabas nepieklājīgi dārgo paklāju, ko iegādājos antikvariātā, skries Dero – mazais Čiuaua šķirnes suns. Pacelšu viņu savās plaukstās un samīļošu. Kā vienmēr pret kādu, ko pieradinām, vai ne? Negribas, bet jāsamīļo..
Tālāk mans ceļš vedīs līdz virtuvei. Tikpat traki pārbagātu krāsām un niekiem, kas teju vai sagāzīs plauktus ar savu varenību kā viesistabā. Tējkannā ieliešu ūdeni. Priekšā būs grūta izvēle, kādu tēju baudīt. Es nedzer tēju, es to baudu. Caurspīdīgajā krūzē iebēršu zaļās tējas lapas – izlemšu par labu mieram. Zaļā tēja nomierina nervus. Esmu pārbaudījusi, tamdēļ zinu, ko runāju.
Un tā tas norisinās jau kuru dienu pēc kārtas. Neskaitu. Nemitīgas, automātiskas darbības. Kā robots, kuram programma sastāv no: atslēgt, ieslēgt, ieliet, pacelt. Un atkārtojot programmu jauktā secībā.
Pirmais, kas nospēlēja par labu šim dzīvoklim – balkons. Es vienmēr esmu vēlējusies dzīvokli ar balkonu. Zvaigžņu vērošana naktī. Zvilnēšana uz spilveniem. Sveces uz galda. Kūpoša tējas vai kafijas krūze. Nesteidzīgie brīvdienu rīti ar portatīvo datoru uz ceļgaliem.
Trīs istabas + vannasistaba.
Guļamistabā ir no visa kā pa mazam un vēl mazliet – vāzes, grāmatas, apģērbi un skapis apaviem. Tā ir sanācis, ka dievinu lietas.
Kamēr ūdens tējai vārījās, nometu apģērbu uz gultas malas - melno žaketi, šauros svārkus, izlīdu no zeķbiksēm. Patīkams vēsums apņēma manu puskailo ķermeni. Balkons vilināja savos valgos, un es vienā apakšveļā nostājos pretī vakara gaisam. Tikai deviņus stāvus zemāk norisinājās lielpilsētas nakts dzīve.
**
Es nesmēķēju. Vismaz ne bieži.
Kad kolēģes pusdienu laikā dodas laukā no biroja, lai desmit metrus no durvīm smēķētu, es mēdzu aiziet līdzi. Bet es nekad nesmēķēju. Labi, nekad būtu par spēcīgu teikts. Reizēm. Reti, bet reizēm sanāk.
Cigarete viegli kvēloja manos pirkstos, kad iezvanījās mans viedtālrunis. Sīkstoša skaņa nāca no viesistabas. Somā.
‘’Lai jau zvana..’’ – nodomāju un pelnus nobirdināju pelnutraukā.
Nekas šobrīd nelikās tik svarīgs, kur nu vēl, ja tas bija telefona zvans. Nevienam mani nevajadzēs – nepārzvanīs. Ja kādam mani vajag, pārzvanīs.
Tā arī notika. Dzēru tēju, sēžot uz palodzes, kad viedtālrunis iezvanījās atkal. Šoreiz krietni ilgāk un uzstājīgāk.
Kristaps. ‘’Ko viņam vajag?’’ – mans prāts izspļāva pirmo, neapvaldīto domu. Diezgan dusmīgā tonī, jāatzīst.
Kristaps – uz ekrāna mirgoja vārds. Nebiju ar viņu runājusi vairāk par nedēļu. Likās, ja es nospiedīšu to zaļo taustiņu, es būšu nodevēja. Ja nenospiedīšu, sabrukšu, jo kāroju pēc Kristapa, kā zieds alkst pēc ūdens piliena karstā vasaras rītā. Tas bija fakts. Lai arī kā man reizēm krita uz nerviem viņa izdarības, attieksme pret mani, citiem, klaja manis ignorēšana – es alku pēc šī vīrieši. Tieši šī un neviena cita. Viņš neapzināti prata atmodināt mani to labāko no daļām, sliktāko atstājot vienlīdz spēcīgu, ietekmīgu un pilntiesīgu runāt.
Ja man jāatstāsta telefona saruna ar Kristapu, baidos, ka es neatcerēšos ne vārda. Vienīgi, ja tagad jūs paņemtu nazi un izgrieztu sirdi no manām krūtīm – tā spētu pateikt visu kas norisinājās ~10 min. sarunas laikā.
Duālisms. Vienmēr piemītošais lāsts. Es vēlos būt stipra un izdzīvot bez vēlmēm. Es vēlos tapt lutināta un mīlēta galu galā. Mana spēcīgākā daļa reizēm paļaujas uz manu vājāko daļu. Vieglprātība pret nopietnību. Karš pret mieru. Un otrādāk.
**
Es nepūlējos apģērbties. Baltā apakšveļa kārdinoši izcēla mana auguma līnijas. Labi zināju, ka no skriešanas un trenežieru zāles apmeklējuma mans augums par spīti gadiem [kad pasaku savu īsto vecumu neviens lāga nenotic] vēl joprojām izskatījās labi – spirgts un stingrs – viss savās vietās. Mana veselība pēc pēdējā ārsta apmeklējuma laika bija klasificēta kā apmierinoša – zāles gan ārsts izrakstīja, bet tie lielākoties tādi vitamīni un uztura bagātinātāji vien izrādījās.
Klīdu pa savu dzīvokli kā spoks, kuram nav vietas un dvēseles līdzsvara.
**
Kristaps ieradās precīzi. Viņš vienmēr ieradās precīzi.
Aizvēru dzīvokļa durvis un tā mēs tur stāvējām viens otram pretī. Kā ienaidnieki. Kā draugi. Kā mīļākie. Kā svešinieki. Visi un viss kopā, vienlaicīgi uz vienas kārts.
Viņa perfektie pirksti grābstījās gar mana krūštura āķīšiem, līdz tie atsprāga vaļā un manas krūtis kļuva brīvas.
Ne vārda nesakot, mēs izģērbām viens otru un ķermeņi zināja ko darīt. Tie vienmēr zina, tikai reizēm ir noguruši no izlikšanās.