Pieklauvē un nāc iekšā - 20. Jūnijs 2012

Atkal ir pirmdiena. Kārtējā darba nedēļa monotāni uzsākta pēc lieliski pavadītām brīvdienām kopā ar ‘druškām’, no kurām viena no šīm dienām aizvadīta pie jūras, [ja ir iespēja nosauļoties, tad es to visai labprāt izmantoju. Aukstākam laikam ir domātas BlueBox solāriju studijas. Starp citu, ceturtdien pieraksts pie Mārča – mana jaukā friziera tajā pašā, jau iepriekš minētājā iestādē. Vīrieša rokas manos matos, kas pieprot sagādāt man prieku un estētisko baudījumu, lūk tas ir iespaidīgi, turklāt paralēli runājot par jaunākajām tehnoloģijām un mūzikas festivāliem, kurus šovasar plānojam apmeklēt] bet otra - izķerot iemīļotajos veikalos esošos jaunums, kā rezultātā es tiku pie trīs augstpapēžu apavu pārīšiem un kleitas ar ādas jostu un lencītēm, kā arī pāris žaketēm, kuras ģērbt pie džinsiem. Elīna un Santa iegādājās vienādus lakatus. Nesaprotu kādēļ tikai tiem jābūt vienādiem.. Sievietes.

Ak, jā cepure. Vēl iegādājos arī cepuri. Kristaps apgalvoja, ka man dikti piestāvot. Kristapam kas ļoti reti kad patīk.. Viņš labprāt redz mani, citēju: ‘’bez apģērba, lielajiem, apaļajiem, žvadzošajiem auskariem ausīs un draņķa cepurēm, kas sedz krāsotos matus.’’ – atceros kad viņš ko tādu teica - gulējām kaili pēc seksa un viņa pirksti dusēja uz manām kailajām krūtīm.

Lai gan, viņš pat uz maniem tetovējumiem skatās reizēm tik īgni, lai gan pašam to ir vairāk kā vajag. Nesaprotu. To gan es ne visai izprotu.

Ir mazliet pāri trijiem pēcpusdienā. Sēžu birojā. Uz kompjūtera monitora peld tie dīvainie, krāsas pārbagātie burbuļi, kurus reiz lejupielādēju, bet vairs neatceros kur īsti. Toreiz patika, tagad kļuvuši mazliet vienaldzīgi, vai arī es tos vairs nepamanu. Fakts ir tas, ka nesajūsminos par tiem.
Pag. Vai tiešām esmu aizdomājusies tik tālu, ka monitorā jau dzīvo burbuļi?!
Tas nozīmē, ka taustiņiem neesmu pieskārusies tieši piecpadsmit minūtes.
Un vēl tas nozīmē, ka esmu pabeigusi prezentāciju.

Pāri trijiem. Zinu, ka tūliņ, tūliņ atvēries kabineta durvis un Priekšnieks iznāks pa tām, nevis plati uzsmaidot kā es vienmēr iedomājos esam gaidot, bet ar tām cieši sakniebtajām lūpām, ko es nez kādēļ paciešu. Viņš pajutās sekretārei vai klients ir jau ieradies, klaji ignorējot uz melnās ādas sofas sēdošo vīrieti, kas alkaini dursta viņa kabineta durvis jau vairāk par desmit minūtēm – ja nepieciešama precizitāte – 15 minūtes. Sekretāre pamās ar galvu un turpinās pļāpas pa telefonu, izliekoties ļoti aizņemta, kaut ko pierakstot uz A4 baltajām lapām, kuras mums birojā vienmēr ir pa rokai. Saimniecības vadītājs pilda savus tiešos pienākumus godam.

Priekšnieks pēc tam pievērsīsies man - es visu pirms metīšos kājās, pirms tam mēģinot saglabāt līdzsvaru uz jauniegādātajām, sarkanajām augstpapēžu kurpēm, kas nejauki berž. Sasveicināšos ar Priekšnieku un atbildēšu, ka klients jau atrodas šeit. Steidzīgi paķeršu zibatmiņas iekārtu un portatīvo datoru, kas zvilnēs turpat uz darba galda. Pievērsīšu savas zaļās acis klientam un vieglā tonī aicināšu viņu sekot kabinetā. Priekšnieks kaut ko noburkšķēs savā patīkami aizsmakušajā balsī un iesprauksies man garām, pats pirmais iesteidzoties konferenču zālē.
Aiz viņa lēni soļos klients, tas standarta klients, kurš ir vairāk nobijies nekā to izrāda.
Tieši tā arī tas notika. Kā teju vai ikdienu.

Solveiga ir tipiska sekretāre, tipiskā kantorī.
Līdz ko ieejam kabinetā, viņa ir klāt un klātesošajiem apjautājas par kafiju. Klients pamāj, un Solveiga vēlreiz viegli pārjautā: ‘’Vai bez cukura, baltu kafiju kā iepriekš?’’
Klients sajuties ļoti īpaši atbild: ‘’Jā, paldies, pateicos!’’
Solveiga pievēršas Priekšniekam, bet viņš tikai papurina galvu – no kreisās uz labo pusi, kam jāliecina par to, ka viņš neko nevēlas. Solveiga pievēršas man, labi zinot, ka es dzeru melnu kafiju un bez cukura, bet nekad neesot īsti pārliecināta vai es pēkšņi nepārdomāšu. Un pareizi vien dara. Reiz es pajautāšu baltu kafiju, kā senāk.
- Kafiju – baltu vai melnu?
Sakrustoju kājas vienu pār otru un nepaskatoties uz viņu, atbildu: ‘’Melnu, Solveiga. Un bez cukura lūdzu.’’
Šoreiz vēl ne.
Standarta frāzes klientam un varam sākt konferenci.

Pēc trīs ar pusi stundām un vienu pārtraukumu, esam beiguši stāstīt par iespējām, kas klientam pavērsies, ja tas izdomās ļaut mums darboties ap viņa mājokli. Klients strauji pieceļas no krēsla, gandrīz apgāžot ''Evian'' minerālūdens pudeli un glāzi kurā tas ieliets.
- Tas ir ideāli! Jā! Man tiešām der! Es gaidīšu jūsu zvanu, lai precizētu laikus, kad varēsiet ierasties un apskatīt visu paši.

Kārtējais ļoti apmierinātais klients, - nodomāju, aizverot portatīvo datoru - kuram tikai jāpaplēš vaļīgāk un plašāk maks, bet mums, respektīvi, man jādara viss pārējais. Tas nozīmē - negulētas naktis, daudz melnas kafijas, laika ierobežojums, interjera salonu apstaigāšana, nogurušas acis veroties monitorā un zīmējot skices, kā arī, citu projektu iesaldēšana un absolūti nekādas privātās dzīves, kuras ak vai, man nemaz tāpat nav, nepastāv.
Neko darīt, paši jau vien uzprasījāmies. Es domāju, jauno projektu, protams.

**
Kristaps piezvanīja tieši tajā brīdī, kas izkāpu no lifta, kas mani no piektā stāva noveda līdz pirmajam. Tā kā mans auto vēljoprojām atradās remontā [nejautājiet kādēļ, es zinu, ka pie stūres zāļu iespaidā nav labi, nebūt nav labi], uz mājām biju plānojusi doties ar sabiedrisko transportu.
Nav jau metro un tā, bet labāk nekā iet ar vienpadsmit cm augstiem papēžiem, kas turklāt vēl berž kājas.

Iezvanījās mans viedtālrunis.
- Kur esi? Varu Tevi savākt? – Kristapa balss skanēja nelokāmi, it kā man nebūtu izvēles iespējas.
Savākt? Ko nozīmēja ‘savākt’? Es vai būtu kāda lieta, kuru var paņemt sev?
Viņa valoda reizēm pārsteidza. Bet tikai reizēm. Tur jau nebija par ko brīnīties – viņa tēvs ir pilntiesīgs svešvalodā runājošs cilvēks, kuram bizness un raupja valoda ir ikdiena. Reizēm aizdomājos kā pie velna Kristapam vēl piemīt tīri cilvēcīgas īpašības..
Varbūt no mātes.

Kristapa māte ir jauka sieviete. Ja vien nemitīgi nerunātu par to, ka Kristapam būtu laiks precēties – trīsdesmit trīs gadi kā nekā jau tuvojas un viltīgi piemiedz man ar aci zem krāsotām, tumšām uzacīm, kas viņas vecumam tik skaisti piestāv, ka nemaz nespēju iedomāties viņu ne uz manta savādāku. Un viņas stila izjūta. Apskaužami.
Es zinu, ka viņai patīku un viņa labprāt redzētu mani par savu vedeklu.
Viņa kā vīra māte būtu tīri vai ciešama. Ko neteikt viss par - atceroties iepriekšējo, kura necieta mani ne acu galā.. Bet tas jau ir pavisam cits stāsts.
Ja vēlaties no manis izveidot mājsaimnieci, jums nesanāks. Apžēlojieties par savu ieguldīto laiku, lūdzu. Tas nav tā vērts. Ļaujiet taču man būt pašai sev – es labprātāk ēdu ārpus mājas.

Kristaps īsajā telefonsarunā teica, ka būšot pēc divdesmit minūtēm. Iegāju iedzert kafiju savā iemīļotajā kafijas dzeršanas vietā uz B. Ielas. Jauka atmosfēra. Cilvēki.
Pagāja tieši norunātais laika periods un viņš bija klāt.
Viņš nostājās pie galdiņa, kur es sēdēju paralēli blenžot portatīvā datora ekrānā, kur uznira mans twitter konts un kreisajā plaukstā ar garajiem, melni lakotajiem nagiem, turot baltu kafijas tasīti – miniatūras niecīgu – reizēm pabrīnos, cik gan daudz kafijas ir vienā tādā krūzītē..
Kristapa pusgarie tumšie mati bija viegli izspūruši it kā viņš būtu steidzies – kas viņam gan būtu gana neraksturīgi, nodomāju skatoties uz viņa atlētisko augumu melnajā kreklā bez piedurknēm, kas atklāja viņa bagātīgi notetovētās rokas.
Pelēkie tetovējumi. Ne smakas no krāsas pilieniem.

Kristaps strādāja IT aģentūrā, kas nodarbojās ar interneta risinājumiem privātām un juridiskām personām. Dress code tur nepastāvēja. Varbūt tik vien bija jāizskatās lietišķi, kad bija jāsatiekas ar klientiem, kas bija gatavi noslēgt līgumu par mājaslapas izveidi – Kristaps kantorī darīja teju vai visu – daudzpusīga personība, kas turklāt vēl gana pārsteidzoši labi zīmēja jau kopš skolas laikiem, tamdēļ piestrādāja tetovēšanas salonā. Liekie piebilst, ka lielākā daļa viņa tetovējumu bija paša veidoti – tamdēļ tik savdabīgi.

Viņš apsēdās man pretī un tēraudpelēkās acis ieurbās jaunajā viesmīlītē, kas bija piesteigusies klāt. Ērti atlaidies krēslā un izstiepjot kedās ieautās kājas ar spēcīgajiem muskuļiem, viņš tai uzsmaidīja. Varu iedomāties viņas prieku – sārtums ielija vaigos, un viņa stulbi smaidīja.
- Ko es varu piedāvāt? – skanēja viņas saraustītā balss – it kā viņa būtu gatava teikt: ‘’Ņem mani! Ņem mani!’’
- Man lūdzu melnu kafiju, - viņš teica un aizverot manu portatīvo datoru, pārlaboja – divas melnas kafijas.’’
Ak, tad atcerējās arī par mani. Neko teikt.
Viesmīle īgni, vai arī man tikai izskatījās, ka tas bija īgni, pablenza uz mani ar savām kaķacīm un steidzīgi devās projām, koķeti atmezdama savus garos, melnos matus, kas bija aptīti ar lenti tā, lai izskatītos lietišķi un sakopti priekš šāda darba.
Viņai neizdevās. Šonakt tā atkal gulēs viena, bet man būs vētrains sekss Kristapa burvīgajā divistabu dzīvoklī ar balkonu no ceturtā stāva. Vai manā pašas dzīvoklī ar austrumniecisko elementu pārbagātību, kas Kristapam tik ļoti krīt uz nerviem..

Kafijas tases tukšojās, sarunas vedās. Kristaps klāstīja par jauno projektu, kuru šodien guvis – mājaslapas izveide būšot tīrais nieks, bet grafikas vispārējais dizains, rēķinoties, ka tieši šobrīd kolēģis ir devies atvaļinājumā un Kristapam jau tā ir gana daudz darba, aizņemšot mazliet ilgāku laiku kā klients esot paredzējis līgumā.
Pastāstīju viņam par privātmājas iecerēto interjeru uz ko viņš atbildēja: ‘’Jauki. Tev būs nodarbošanās kādām laikam.. Nevajadzēs domāt par neko citu..’’

Tas ir kā jāsaprot, - skaļi neteicu, bet klusībā pie sevis prātoju - vai tik vien viņš nedomā, ka man uz viņi ir kādi nebūt tālāk ejoši mērķi? Vai arī, saklausījies no mātes pamācības? I’ ne prātā nenāk. Man ir koša pagātne bijusi – savu nākotni es veidošu savādāku. Tas ir vairāk nekā fakts.

Kristaps atvēra Chrysler Voyager priekšējās durvis un iesēdināja mani. Vēl tik trūka tas, ka viņš būtu palīdzējis aplikt man drošības jostu, pirms durvju aizciršanas ciet.
Varbūt reizēm biju to piemirsusi. Dzīvība varbūt tolaik nelikās ne cik vērta, lai sprādzētos. Vai ir kas mainījies?

Varbūt, ja Kristaps būtu jautājis: ‘’Pie Tevis vai manis?’’ – es būtu atteikusies un apgalvojusi, ka esmu nogurusi un labprātāk par rotaļām vienam ar otra.. prātu, es dotos pie miera, kas man nozīmēja gulēt bez sapņu miegā.
Tā kā viņš neko tādu nejautāja – mēs vienkārši aizbraucām līdz viņa dzīvoklim.

**
Es dievinu to smaržu. Tā smaržo grēks, vai ne? Tā arī toreiz smaržoja ābols, kuru Ieva noplūca no koka Ēdenes dārzā. Tā pēc tam smaržoja arī Ādama plaukstas.
Apģērbu Kristapa melno kreklu un klīdu pa viņa dzīvokli, kamēr viņš bez spēka gulēja savā lielajā gultā.
Virtuvē apsēdos uz bāra letes un gaidīju, kad uzvārīsies ūdens metāla krāsas tējkannā.
Pārlaidu skatienu pār Kristapa dzīvokli. Esmu šeit bijusi vairākas reizes – precīzi nepateikšu, bet pietiekoši bieži, lai zinātu, ka augšējā virtuves plauktā glabājas sausās brokastis, bet ledusskapī esošajam pienam ir notecējis realizācijas termiņš par divām dienām.

Dzēru zaļo tēju uz dīvāna, kas bija virtuvē un optiski veidojas tā, it kā šeit būtu divas atšķirīgas telpas – viesistaba un virtuve. Diezgan netipisks risinājums. Ak, jā, manis pašas veidots. Pareizi.

Kristaps toreiz, kad pirmo reizi satikāmies, meklēja galvaspilsētā dzīvokli. Tā kā mana draudzene Elīna darbojās NĪ jomā, viņai padomā bija daudzi reāli piedāvājumi tādam vecpuisim kā bija [es gribēju teikt: ir] Kristaps. Viņš izvēlējos šo – divistabu dzīvokli, kas ar maniem veiklajiem pirkstiem, pārtapa par trīs istabu mitekli, pašā galvaspilsētas sirdī.
Man šeit patika. Bet es šeit negribētu dzīvot.
Kaut kas nelikās pareizi. Kaut kas nelikās priekš manis.

Man bija pašai sava dzīve. Pati noteicēja. Neierobežota. Tik vien cik mazo žurksuni [kā viņu, nabagu, palamā dēvēja visi mani tuvākie] izvest pastaigā pēc darba atnākot.

Dzēru zaļo tēju uz balkona, kad ar troksni atvērās durvis un Kristaps vienā apakšveļā nostājās man blakus. Viņa perfektajos pirkstos kvēloja cigarete. Vēroju kā viņš ieelpo dūmus un vēsā mierā tos izpūš gaisā.
Pieskāros viņa kailajam, spēcīgajam, muskuļotajam plecam. Gribējās ādā atstāt nagu pēdas – tā lai viņam pēc iespējas sāp, sagādā sāpes. Neatceros vai es to izdarīju..
Viņš satvēra manu plaukstu un bīstami cieši to turēja savās ķetnās, ieurbjoties ar savu pelēko acu skatienu manā dvēselē.
Nepretojos. Acu divkauja. Kurš kuru šeit uzvarēs.

Vienā brīdī viņš nospieda cigareti turpat balkonā uz galda esošajā pelnutraukā un paceldams mani savās rokās, aiznesa līdz guļamistabai un iemeta gultā. Vārda tiešākajā tā nozīmē.
Likās, ja viņš vēlētos, tad ar vienu rokas pieskārienu salauztu manu pretestību, paķerot arī līdzi kādu kaulu..

**
Es pamodos nedaudz pāri 8.oo. Kristaps vēl gulēja. Reizēm vien šķiet, ka viņš būt ar mieru nogulēt visu šajā pasaulē sev atvēlēto laiku. Ja man pārmeta bohēmu, skatoties no tā skatupunkta, ka mans dzīvoklis atgādināja buduāru, kurā sadzīvot vairākām personībām un ikkatrai no tām būtu savs stūris kurp noslēpties un baudīt vientulības augļus un sēnalas.
Tad Kristaps ar savu vieglprātīgo skatu, apsteidza pat mani.
Iedzēru ūdeni, kas ne pēc kā negaršoja – pieradusi pie ’Evian’ izmeklētās garšas, viss pārējais nelikās nekas ievērības cienīgs. Noskurinājos un aplaizīju nekrāsotās lūpas.
Ātri apģērbos un pirms darba vēl domāju ieskriet savā dzīvoklī pārģērbties. Ierasties darbā vakardienas drēbēs, kas visu nakti nogulējušas zem gultas un velns viņu sazinu kur vēl, nebija manā dabā.

Braucot lejā ar liftu un veroties nogurušajā spoguļa attēlā, kas attēloja seju, domāju par savu dzīvi.
Kad man bija padsmit gadi, tad šāds dzīvesveids likās tas vienīgais pareizais – nenakšņošana mājās, telefona izslēgšana vai klaja zvanu ignorēšana, vakardienas vai vairāku dienu nemainīts apģērbs, mati, kas tikai pāris reižu redzējuši savā tuvumā lietu, ko sauc par ķemmi.
Bohēma. Tā laika bohēma mani atkal neprātīgi vilka savos tīklos atpakaļ.
Es zināju, ka Kristaps nav tāds kā mans bijušais vīrs. Varbūt tur tā problēma..
Varbūt savos sirds dziļumos es vēlējos atkal būt tā vienīgā meitene, kas mīl akli, bet vismaz to prot. Nebaidās pateikt, ka mīl.
Tagad likās, ja es ko tādu pateikšu, tad es pārvērtīšos par kaut ko nelāgu – kādu mītisku zvēru, bez iespējām atkal kļūt par sevi. Vai arī ja to pateiks Kristaps, es uz vietas ielaidīšu lodi viņam pierē. Sudraba. Ar noasinātu galu.

Es labprāt palieku tāda kāda esmu – sukube, kurai neviens nav svēts, un vīrieši ir tikai rotaļlietas ar kuriem spēlēties pēc sirds patikas.

Steidzīgi pārģērbos un devos uz sab.tr. pieturu, lai paspētu uz darbu.
Pusdienlaikā manīju, ka viedtālrunī ir neatbildēts zvans no Kristapa. Neatzvanīju un turpināju gremot suši ar lasi un avakado, kurus biju pasūtījusi pa telefonu un kurus diezgan pievilcīgs kurjers bija piegādājis. Uzzināju, ka viņu sauc Roberts un viņam ir draudzene. Hmm, garšo labi, derētu iepazīties ar Robertu tuvāk.