Decembra piezīmes. Par The plānotāju un plānveida punktiem ar ko atvieglot dzīves dzīvošanu.

Dec. 17., 2011 | 09:57 pm
Skaņa: *sirdspuksti

Esmu pieradusi pie šīs pilsētas. Nenoliedzami. Jā, nenoliedzot ne par ko. Aizbraucot uz priekšpilsētu, kur pavadīta visa mana bērnība un jaunības dienas, guļot savā gultā, es neatminos kad vēl jutos tik nedroši un neomulīgi. It kā nemitīgi kaut kā pietrūkstu. Saiknes. Sajūtas. Sevis. Dīvaini, pamosties un saprast, ka ilgojies pēc tā loga bez aizskariem. Pēc tā loga ar metāla armatūru. Pēc garām braucošā vilciena. Pēc smaržas. Pēc visa, kas laikam ejot ir iemīlēts.
Dīvaini ir pamosties un saprast, ka kilometri no vienas vietas līdz otrai, pastāv tikai Tavā prātā. Īstenībā, ja vēlies, viss ir Tava deguna, acu priekšā. Ja tikai vēlies. Ja tikai piedomā par to, ko saki, teic citiem.
Jā, pieradusi. Tās steigas, trakuma un vieglprātīgās bohēmas, kas ir ik uz soļa spertā. Pie cilvēkiem un cilvēkbūtnēm, kas dzīvo līdzās. Elpo, dalās ar savu dzīvi vārdos, kas veido teikumus un pēcāk veselu stāstus. Reizēm romānus ar ne tik laimīgām beigām..

Svece uz palodzes svečturī ir nemierīga. Varbūt tādēļ, ka es tāda esmu..? Varu atļauties tāda būt.

Es tagad jau šķiet, ka ļoti vēlos jauno gadu - man ir the plānotājs, [Agneses the plānotāju apskatīju iekš 'galerija Istaba'. Dikti jau glīts - zilos samta vāciņos ar to uzrakstu spīdīgiem burtiem. Es dikti, dikti, izmisīgi un pārlaimīgi gribēju iegūt savā īpašumā šo dārgumu, bet kad ieraudzīju, vēl labāk, es to pāršķirstīju, turēju savās rokās - pārgāja. Gribēju, bet vairs negribu. Agnes, piedod.] kurā ieskribelēšu savus sapņus, vēlmes, idejas un Iedvesmas. The plānotājs ir zaļā krāsā. Zaļš! ^^ Skatos uz to pašlaik un priecēju sirdi. Un tintes pildspalva. Melna. ^^
Jau nevaru noturēties. Gribas grēkot ar ierakstiem.

Es te aizdomājos par lietām. [Es bieži aizdomājos par lietām, jo esmu īstens lietu vergs. Jāpiebremzē - mēs tomēr šeit uz zemes esam tikai ciemos. Viesojamies šeit un nebūsim vairs ilgi] Mani priecē materiālās lietas, tamdēļ, ka dzīvojam materiālā pasaulē. Drausmīgi šausmīga patiesība.
Es meklēju ko neatkārtojamu. Unikālu. Savdabīgu. [un neba tikai cilvēkos un cilvēkbūtnēs] Ko tādu, kas nav Tev. Vai Tev. Un vēl jo mazāk Tev.
Reizēm palaimējās un tiešām atrodu. Pazaudēju. Lai atkal atrastu, bet ne vairs to pašu.. Ne vairs tādu pašu unikalitāti. [pag, es vēljoprojām runāju tikai par lietām?]

Viss šobrīd šķiet tāds sastindzis. Gaida. Nogaida. Lai iekristu un elpotu atkal no jauna.

Pagaidām. Mārīte, kura turpina ilgoties, naivi ticēt, sapņot, un paralēli šim visam, arī dzīvot.
Tags:

Link | Ir kas piebilstams? | Add to Memories