Augusta piezīmes. Par cilvēkiem un Cilvēkiem.
Aug. 31., 2011 | 06:17 pm
Skaņa: 30 Seconds To Mars - From Yesterday
Tuvinu sev rudeni. Jā, to es daru. Apzināti. Krāsaina mēteļa un šņorzābaku personā. Austrumnieciskas šalles un auduma tašas pieskārienos.
Es atļaujos iesmieties mazliet skaļāk. Mazliet trakāk kā pierasts. Mazliet biežāk šķērsoju ielu, degot sarkanai gaismai. Mazliet biežāk runāju to, kas pirmais uz mēles. Un vēl un vēl, un vēl..
Un vēl mazliet biežāk iemīlos.. Lietās. Vietās. Un cilvēkos.
Apgalvošu, ka man tomēr pietrūks šīs vasaras. Šīs elēģijas, asaru un atkalredzēšanās prieka.
Vakar Mārtiņš dziedāja tik skaisti. Tik skaisti. Kad viņa brūno acu skatiens koncentrējas manās zaļajās, es pat droši varētu teikt, ka tās ir apburošas. Arī dzīves, sabiedrības atstumtajos pabērnos, mēs šad tad varam, spējam saskatīt ko iedvesmojošu. Kaut vai to, kā par spīti visam, viņi smaida. Smaida un dara no visas sirds.
Turklāt, Mārtiņa zīmējumi, par spīti bērnišķīguma garšai, ir tiešām fenomenāli - viņa stāsti par tiem it īpaši. Klausījos ar ieplestām acīm, kā bērns kuram pieaugušais stāsta savus ceļojumus plašajā pasaulē. Līdzvērtīgi sapņiem.
Nu ņemot par piemēru uzzīmēto meitenīti, kas no zābaka formas tasītes dzer tēju pie viena galda ar Frediju Merkuriju. Vai; vai piemēram, gliemezi, kuram uz galvas ir televizors.
Citējot Mārtiņu: ''Vai nav humoristiski? Gliemezis ar TV uz galvas!'' He, he!
Nerunājot jau par viņa pianista dotībām. ^^
Es vēlos mieru. Nekad vēl neko tā neesmu vēlējusies.. [Varbūt izņemot melnu poniju ar zaļiem matiem un lillijām pie krūtīm, kas smaržo pēc baltās šokolādes ar melleņu ogām iesaiņotām lietus pērļu papīrā]
Bet to mieru, kas atspoguļotos itin visā ko daru, domāju, kam es ticu un esmu reiz ticējusi.
Tu vienmēr būsi un paliksi Mans Cilvēks. Mans Cilvēks, kam stāstu, esmu stāstījusi savu sapņus, vēlmes. Uzticējusi un uzticu savas fobijas un garīgās vērtības.
Es atļaujos iesmieties mazliet skaļāk. Mazliet trakāk kā pierasts. Mazliet biežāk šķērsoju ielu, degot sarkanai gaismai. Mazliet biežāk runāju to, kas pirmais uz mēles. Un vēl un vēl, un vēl..
Un vēl mazliet biežāk iemīlos.. Lietās. Vietās. Un cilvēkos.
Apgalvošu, ka man tomēr pietrūks šīs vasaras. Šīs elēģijas, asaru un atkalredzēšanās prieka.
Vakar Mārtiņš dziedāja tik skaisti. Tik skaisti. Kad viņa brūno acu skatiens koncentrējas manās zaļajās, es pat droši varētu teikt, ka tās ir apburošas. Arī dzīves, sabiedrības atstumtajos pabērnos, mēs šad tad varam, spējam saskatīt ko iedvesmojošu. Kaut vai to, kā par spīti visam, viņi smaida. Smaida un dara no visas sirds.
Turklāt, Mārtiņa zīmējumi, par spīti bērnišķīguma garšai, ir tiešām fenomenāli - viņa stāsti par tiem it īpaši. Klausījos ar ieplestām acīm, kā bērns kuram pieaugušais stāsta savus ceļojumus plašajā pasaulē. Līdzvērtīgi sapņiem.
Nu ņemot par piemēru uzzīmēto meitenīti, kas no zābaka formas tasītes dzer tēju pie viena galda ar Frediju Merkuriju. Vai; vai piemēram, gliemezi, kuram uz galvas ir televizors.
Citējot Mārtiņu: ''Vai nav humoristiski? Gliemezis ar TV uz galvas!'' He, he!
Nerunājot jau par viņa pianista dotībām. ^^
Es vēlos mieru. Nekad vēl neko tā neesmu vēlējusies.. [Varbūt izņemot melnu poniju ar zaļiem matiem un lillijām pie krūtīm, kas smaržo pēc baltās šokolādes ar melleņu ogām iesaiņotām lietus pērļu papīrā]
Bet to mieru, kas atspoguļotos itin visā ko daru, domāju, kam es ticu un esmu reiz ticējusi.
Tu vienmēr būsi un paliksi Mans Cilvēks. Mans Cilvēks, kam stāstu, esmu stāstījusi savu sapņus, vēlmes. Uzticējusi un uzticu savas fobijas un garīgās vērtības.