Augusta piezīmes. 11.08.2011. Improvizācija runā. Smīn.
Aug. 11., 2011 | 05:49 pm
Skaņa: Of The Wand And The Moon
Kājas uz galda. Mūzikas atskaņošana nepieklājīgi skaļa. Melna kafija. Vēl ir laiks.. Vēl ir tik daudz šī laika. Ja nesāc domāt par nāvi. Ja nesāc domāt..
Bez ievada. Tiešs uzbrukums. Trāpīgs, uz mērķi tendēts uzbrukums.
Mans spēks ir manā bohēmā ar kādu dzīvoju, nu jau pēdējos gadus. Kopš atstāju mājīgās vecāku mājas. Kopš lietas, vietas un cilvēki ir tikai daļa no dzīves, bet ne visa dzīve. Kopš izdarīju izvēli, piķis un zēvele! Kopš ņēmu mālu rokās un izveidoju pati savu dzīvi. Uzbūvēju.
Kādam atver savas sirds durvis. Kādam palūdz tās aizvērt un nekad vairs neatdarīt. To, ko es domāju esot padsmit gadus veca, nedomāju šodien, redzot, ka cilvēki, diemžēl mainās.. Sejas tās pašas, bet sirdis neglābjami pazudušas. Un neba jau tumsā zudušas - es spētu vēl saskatīt - gaismā, kas tik paspilgtināti žilbina. Aklums. To sauc par aklumu.
Autoritātes, kas iedveš vien bijību, un varbūt nevis mīlestību. Mīlestība nejūt bailes. Tā nogalina.
Mētājos pa pasauli kā Visur un Nekur piederoša būtne. Pasaulei pie kājām. Zem kājām. Ar laika jēdzienu uz lūpām. Ar laika jēdzienu, kas maļ vienu un to pašu: ''Tu kavē.. Tu esi par ātru.. Tu steidzies..''
Lai gan patiesībā jau esi tas, kurš stāv uz vietas. Mīņājies.
Miers. Iestājies kaut kāds nereāli mistisks miers. It kā elpotu neierasti tīru gaisu, kas nebūt nav piegāzts ar sadzīves ķīmiju, lai gan norisinās tieši sadzīvē, ikdienā, ar jautājumiem uz mēles - ko ēdīsim brokastīs? Tu pienu nopirki? Aiztaisīsi logu?
Miers. Kaislība. Vārdu un domu jēga, kas piepilda dvēseli. Pielipina birku, kuras nosaukumu spējīgs izlasīt pat muļķis.
Miers. Gluži tāds pats kā esot darba vietas ceturtajā stāvā. Sēžot uz palodzes un klausoties patīkamajā balsī, kas deklamē kādu nejauši izvēlētu, bet situācija teju vai atbilstošu rakstu. Klausīties balsī un acīm sekot līdzi vārdiem un monitora melni pelēkā fona. Sāk mazliet griezt, šķebināt, bet nespējot atrauties. Aiztaisīt, aizspiest ciet ausis, bet prātā sākotnēji saklausīt to pašu balsi.
Miers. Un neko vairāk es nevēlēšos, kad rīt, esot pie jūras, zvaigžņu lietus laikā kritīs zvaigznes ar garajām astēm.
Ir viegli palaist aiziet, ja zini, ka atnāks. Ir viegli nebaidīties, ja zini, ka bailes tāpat kā prieks - pāriet.
Es nebaidos no lietus. Es nemeklēju vārtrūmi, lai tikai paglābtu savas grēcīgās miesas no lietus asarām. Es neapstājos, lai meklētu pareizo ceļu. Ejot var tik daudz ko saskatīt, nekā apstājoties - tukši blenžot apkārt.
Tamdēļ jau arī eskalators tiek izmantots kā kāpnes.
Arlabunakti, mīļie. Un tie, kuri par tādiem vēl kļūs.
Bez ievada. Tiešs uzbrukums. Trāpīgs, uz mērķi tendēts uzbrukums.
Mans spēks ir manā bohēmā ar kādu dzīvoju, nu jau pēdējos gadus. Kopš atstāju mājīgās vecāku mājas. Kopš lietas, vietas un cilvēki ir tikai daļa no dzīves, bet ne visa dzīve. Kopš izdarīju izvēli, piķis un zēvele! Kopš ņēmu mālu rokās un izveidoju pati savu dzīvi. Uzbūvēju.
Kādam atver savas sirds durvis. Kādam palūdz tās aizvērt un nekad vairs neatdarīt. To, ko es domāju esot padsmit gadus veca, nedomāju šodien, redzot, ka cilvēki, diemžēl mainās.. Sejas tās pašas, bet sirdis neglābjami pazudušas. Un neba jau tumsā zudušas - es spētu vēl saskatīt - gaismā, kas tik paspilgtināti žilbina. Aklums. To sauc par aklumu.
Autoritātes, kas iedveš vien bijību, un varbūt nevis mīlestību. Mīlestība nejūt bailes. Tā nogalina.
Mētājos pa pasauli kā Visur un Nekur piederoša būtne. Pasaulei pie kājām. Zem kājām. Ar laika jēdzienu uz lūpām. Ar laika jēdzienu, kas maļ vienu un to pašu: ''Tu kavē.. Tu esi par ātru.. Tu steidzies..''
Lai gan patiesībā jau esi tas, kurš stāv uz vietas. Mīņājies.
Miers. Iestājies kaut kāds nereāli mistisks miers. It kā elpotu neierasti tīru gaisu, kas nebūt nav piegāzts ar sadzīves ķīmiju, lai gan norisinās tieši sadzīvē, ikdienā, ar jautājumiem uz mēles - ko ēdīsim brokastīs? Tu pienu nopirki? Aiztaisīsi logu?
Miers. Kaislība. Vārdu un domu jēga, kas piepilda dvēseli. Pielipina birku, kuras nosaukumu spējīgs izlasīt pat muļķis.
Miers. Gluži tāds pats kā esot darba vietas ceturtajā stāvā. Sēžot uz palodzes un klausoties patīkamajā balsī, kas deklamē kādu nejauši izvēlētu, bet situācija teju vai atbilstošu rakstu. Klausīties balsī un acīm sekot līdzi vārdiem un monitora melni pelēkā fona. Sāk mazliet griezt, šķebināt, bet nespējot atrauties. Aiztaisīt, aizspiest ciet ausis, bet prātā sākotnēji saklausīt to pašu balsi.
Miers. Un neko vairāk es nevēlēšos, kad rīt, esot pie jūras, zvaigžņu lietus laikā kritīs zvaigznes ar garajām astēm.
Ir viegli palaist aiziet, ja zini, ka atnāks. Ir viegli nebaidīties, ja zini, ka bailes tāpat kā prieks - pāriet.
Es nebaidos no lietus. Es nemeklēju vārtrūmi, lai tikai paglābtu savas grēcīgās miesas no lietus asarām. Es neapstājos, lai meklētu pareizo ceļu. Ejot var tik daudz ko saskatīt, nekā apstājoties - tukši blenžot apkārt.
Tamdēļ jau arī eskalators tiek izmantots kā kāpnes.
Arlabunakti, mīļie. Un tie, kuri par tādiem vēl kļūs.