Part I no II
Jul. 8., 2011 | 11:12 pm
''Labrīt..
Es apsolīju [šķiet tas bija pat zvērests no manas puses], ka uzrakstīšu Tev rīt. Lūk, es rakstu. Cenšos apkopot savas gluži nesakarīgās, dažbrīd vai tīri haotiskās domas, teikumos. Ietērpt vārdos. Lai gan, pēc vārdiem nenākas izmisīgi, ar putām uz lūpām, meklēt. Jo/ja runā sirds. To var just?
Ir agrs rīts. Diena vēl tikai atpletīs savas zvaigznes - neparastās acis - un uzlūkos gaismu visā tās spožumā un godā.
Atplauks spārni un atmirdzēs jauna diena. Priekš visām tām, visām iespējām, kuras paslepus mēs vēlamies, lai piepildās, lai atnāk un noliek savas rokas klēpī.
Esmu gulējusi labi ja pāris pusstundas. Ik pa brīdim lecot augšā no gultas, slaukot pieri ar plaukstu, esmu aizvadījusi šo nakti. Drudzis būs mani pievarējis. Nav spēka un apņēmības pat aizvilkties līdz aptiekai, pēc miega zālēm, vai kāda cita nebūt preperāta, kas nestu man svētu mieru un aizmirstību. Divas pēdējās no tabletēm noriju jau vakar no rīta.
Ar pēdējiem spēkiem esmu piedabūjusi sevi pie rakstāmpults. Spalvas kāts manos pirkstos trīc. Dreb kā tās lapas rudens vēja trenkātas.
Ak, neklausies taču manī! Protams, ka rakstu e-pasta vēstuli. Esmu nogurusi, tamdēļ pieļauju tik daudz kļūdu. Piedod. Burti uz klaviatūras jaucas vietām.
Esmu nogurusi. Tev jau būs bijusi taisnība teiktajā, ka tāda esmu vienmēr. Nogurusi. Tagad šķiet vēl daudz, daudz vairāk. Un nopietnāk..
Vakarnakt Tava balss mobilā telefona niecīgajos mikrofoniņos skanēja tik biedējoši pazīstami un tajā pašā laikā tik atsvešināti, it kā Tu būtu tik tālu un tuvu vienlaicīgi. Kā tas iespējams mans mīļais, ko?
It kā Tu būtu sēdējis man līdzās, gluži līdzās pretī spoguļgaldam, vērojot kā es ķemmmēju matus. Sapinu bizi. Izlaižu pirkstus cauri matu cirtām. Un es to darītu divreiz, vai pat trīsreiz lēnāk, zinot cik ļoti Tev labpatīkas mani vērot..
Sava veida bohēma priekš Tevis, vai ne?
Man pietrūkst Tevis. Atzīšos, pat ļoti pietrūkst. Šī Tevis dalīšana vēl ar kādu citu, izsmeļ manus spēkus. Es zinu, vēstulēs es nemēdzu par to runāt, pat ieminēties, ne.. Kas man uznācis, kādēļ?
Vienkārši pēc mūsu vakarvakara nejaušās tikšanās, kad Tu, mīļais, Viņa un jūsu abu būtne ar gludajām, zīdainajām matu cirtām, pastaigājāties pa V. parku.
un tur, pretī, nācu es - smaidoša kā vienmēr. Ar smaida masku uz sejas. Ietērpta bezgalīgā pozitīvismā, kas lasāms kā sejā, tā saklausāms balsī. Iekšēji esmu salauzta un sabrukusi.
Apskāvu Tevi, Viņu visu pirms, un meitēnu. Viņa bija tik neizsakāmi laimīga mani redzot. Iemīlējusi. Tāpat kā es. Jūs visus. Ko lai padaru sev, ja tik ļoti mīlu, pieķeros cilvēcei..
Un Tu atkal biji tik saraukts. Tik izsists no līdzsvara. Atvaino, bet tēloji neveiksmīgi; neveiksmīgi tēloji, ka esi noteicējs.
Atceries ko iečukstēju Tevi apskaujot, tikai Tev, vienam dzirdot?
- ''Tava''
Spogulis attēlo mani, Tavu karsti dievināto Mani. Tavu nogurušo, mūždien tik nogurušo Mani. Tavu bohēmas tīklos ieskauto Mani. Katrs elpas vilciens manā ķermenī ir pakārtots tam, lai domātu par Tevi kad elpoju. Katra ķermeņa šūna darbojas un jūt tikai Tevis dēļ. Mēs esam viens vesels, pat esot šķirti, kā tagad, šobrīd. Kā šobrīd, kad Tu esi savas dzīves aizņemtībā, bet es savā..
Lai arī man ir grūti apvaldīt savu kaismīgo dabu, [kā šobrīd, rakstot Tev šīs rindas, kad sirds burtiski kliedz pēc Tevis] apkārtējo acīs esmu pats diskrētuma iemiesojums. Kādēļ esot kopā ar mani Tu satraucies tik ļoti? Muļķīgi satraucies vēl pie tam. Vainas apziņa? Sirdsapziņa nospiež?
Viena lieta man būs Tev jāiemāca ar laiku. Savaldīties. Ņemt vadības grožus savās ķepās dārgais. Arī man nav viegli, nebūt nav..
Bet kad Tu esi mani redzējis apkārtējo acīs izsistu no garīgā līdzsvara?
Ja tā ir noticis kaut reizi, reizīti vien, esmu pavērsusi situācijas nopietnību sev par labu. Pārvērtusi par humoresku. Ar smieklu elementiem piegāztu falsifikāciju. Ne pa velti jau izvēlējos aktrises profesiju..
Es jau kā minēju, arī man nav viegli..
Dažbrīd es vēlos, vienkārši vēlos atteikties no šīs mīlas. Pagriezt muguru šīm kvēlajām jūtām, kas plosa manu sirdi un prātu. Lauž manu pretestību, ko uzskatu par pareizu esam.
Man tagad jāpārtrauc rakstīšana, arī tādēļ, ka jau nākas meklēt īstos vārdus, lai uzrakstītu domas. Arī tādēļ, ka ķeršos klāt jaunajam scenārijam, kurā galvenā varone [lomas tēlotāja - es, protams] aiziet bojā nejaušas slepkavības dēļ. Jāiekaļ prātā šīs nedēļas laikā.
Paliec sveiks manas sirds pavēlniek. Mūžam Tava, Māra.
Es apsolīju [šķiet tas bija pat zvērests no manas puses], ka uzrakstīšu Tev rīt. Lūk, es rakstu. Cenšos apkopot savas gluži nesakarīgās, dažbrīd vai tīri haotiskās domas, teikumos. Ietērpt vārdos. Lai gan, pēc vārdiem nenākas izmisīgi, ar putām uz lūpām, meklēt. Jo/ja runā sirds. To var just?
Ir agrs rīts. Diena vēl tikai atpletīs savas zvaigznes - neparastās acis - un uzlūkos gaismu visā tās spožumā un godā.
Atplauks spārni un atmirdzēs jauna diena. Priekš visām tām, visām iespējām, kuras paslepus mēs vēlamies, lai piepildās, lai atnāk un noliek savas rokas klēpī.
Esmu gulējusi labi ja pāris pusstundas. Ik pa brīdim lecot augšā no gultas, slaukot pieri ar plaukstu, esmu aizvadījusi šo nakti. Drudzis būs mani pievarējis. Nav spēka un apņēmības pat aizvilkties līdz aptiekai, pēc miega zālēm, vai kāda cita nebūt preperāta, kas nestu man svētu mieru un aizmirstību. Divas pēdējās no tabletēm noriju jau vakar no rīta.
Ar pēdējiem spēkiem esmu piedabūjusi sevi pie rakstāmpults. Spalvas kāts manos pirkstos trīc. Dreb kā tās lapas rudens vēja trenkātas.
Ak, neklausies taču manī! Protams, ka rakstu e-pasta vēstuli. Esmu nogurusi, tamdēļ pieļauju tik daudz kļūdu. Piedod. Burti uz klaviatūras jaucas vietām.
Esmu nogurusi. Tev jau būs bijusi taisnība teiktajā, ka tāda esmu vienmēr. Nogurusi. Tagad šķiet vēl daudz, daudz vairāk. Un nopietnāk..
Vakarnakt Tava balss mobilā telefona niecīgajos mikrofoniņos skanēja tik biedējoši pazīstami un tajā pašā laikā tik atsvešināti, it kā Tu būtu tik tālu un tuvu vienlaicīgi. Kā tas iespējams mans mīļais, ko?
It kā Tu būtu sēdējis man līdzās, gluži līdzās pretī spoguļgaldam, vērojot kā es ķemmmēju matus. Sapinu bizi. Izlaižu pirkstus cauri matu cirtām. Un es to darītu divreiz, vai pat trīsreiz lēnāk, zinot cik ļoti Tev labpatīkas mani vērot..
Sava veida bohēma priekš Tevis, vai ne?
Man pietrūkst Tevis. Atzīšos, pat ļoti pietrūkst. Šī Tevis dalīšana vēl ar kādu citu, izsmeļ manus spēkus. Es zinu, vēstulēs es nemēdzu par to runāt, pat ieminēties, ne.. Kas man uznācis, kādēļ?
Vienkārši pēc mūsu vakarvakara nejaušās tikšanās, kad Tu, mīļais, Viņa un jūsu abu būtne ar gludajām, zīdainajām matu cirtām, pastaigājāties pa V. parku.
un tur, pretī, nācu es - smaidoša kā vienmēr. Ar smaida masku uz sejas. Ietērpta bezgalīgā pozitīvismā, kas lasāms kā sejā, tā saklausāms balsī. Iekšēji esmu salauzta un sabrukusi.
Apskāvu Tevi, Viņu visu pirms, un meitēnu. Viņa bija tik neizsakāmi laimīga mani redzot. Iemīlējusi. Tāpat kā es. Jūs visus. Ko lai padaru sev, ja tik ļoti mīlu, pieķeros cilvēcei..
Un Tu atkal biji tik saraukts. Tik izsists no līdzsvara. Atvaino, bet tēloji neveiksmīgi; neveiksmīgi tēloji, ka esi noteicējs.
Atceries ko iečukstēju Tevi apskaujot, tikai Tev, vienam dzirdot?
- ''Tava''
Spogulis attēlo mani, Tavu karsti dievināto Mani. Tavu nogurušo, mūždien tik nogurušo Mani. Tavu bohēmas tīklos ieskauto Mani. Katrs elpas vilciens manā ķermenī ir pakārtots tam, lai domātu par Tevi kad elpoju. Katra ķermeņa šūna darbojas un jūt tikai Tevis dēļ. Mēs esam viens vesels, pat esot šķirti, kā tagad, šobrīd. Kā šobrīd, kad Tu esi savas dzīves aizņemtībā, bet es savā..
Lai arī man ir grūti apvaldīt savu kaismīgo dabu, [kā šobrīd, rakstot Tev šīs rindas, kad sirds burtiski kliedz pēc Tevis] apkārtējo acīs esmu pats diskrētuma iemiesojums. Kādēļ esot kopā ar mani Tu satraucies tik ļoti? Muļķīgi satraucies vēl pie tam. Vainas apziņa? Sirdsapziņa nospiež?
Viena lieta man būs Tev jāiemāca ar laiku. Savaldīties. Ņemt vadības grožus savās ķepās dārgais. Arī man nav viegli, nebūt nav..
Bet kad Tu esi mani redzējis apkārtējo acīs izsistu no garīgā līdzsvara?
Ja tā ir noticis kaut reizi, reizīti vien, esmu pavērsusi situācijas nopietnību sev par labu. Pārvērtusi par humoresku. Ar smieklu elementiem piegāztu falsifikāciju. Ne pa velti jau izvēlējos aktrises profesiju..
Es jau kā minēju, arī man nav viegli..
Dažbrīd es vēlos, vienkārši vēlos atteikties no šīs mīlas. Pagriezt muguru šīm kvēlajām jūtām, kas plosa manu sirdi un prātu. Lauž manu pretestību, ko uzskatu par pareizu esam.
Man tagad jāpārtrauc rakstīšana, arī tādēļ, ka jau nākas meklēt īstos vārdus, lai uzrakstītu domas. Arī tādēļ, ka ķeršos klāt jaunajam scenārijam, kurā galvenā varone [lomas tēlotāja - es, protams] aiziet bojā nejaušas slepkavības dēļ. Jāiekaļ prātā šīs nedēļas laikā.
Paliec sveiks manas sirds pavēlniek. Mūžam Tava, Māra.