Vīrietis ar zīmoggredzenu. Viens. Izrādās tumsā ietinies rīts.
Apr. 7., 2011 | 06:14 pm
Skaņa: Him - Sweet Pandemonium
Mani pamodināja gaisma, kas ielauzās acīs. Tas notika tik pēkšņi, pat negaidīti. Saules gaismas, kas liecināja par neizbēgamu dienas iestāšanos. Likās vai gluži neticami, jo saule šeit, šajās sienās, kas kliedza aiz tumsas, drūmas apziņas, nekad neparādījās. Vismaz nebiju to pavērojusi kā likumsakarību šeit uzkavējoties.
Turklāt, biezie aizskari kavēja tās pat niecīgāko no izpausmēm.
Piesardzīgi, lai nepamodinātu Viņu, izrāpos no gultas. Teju, teju vai kā sapinos palagā vai segā, vienalga, jo noreiba galva.
Saules apvīta, savīta un viscaur ietinusies tajā, aizgāju, nē aizstreipuļoju; [jā, šis būtu tas īstais vārds, ņemot vērā, ka galvā smeldza asa sāpe] aizstreipuļoju līdz vannasistabai. Viena vienīga kaila spuldze meta atblāzmu uz manas kailās miesas. Ūdens krāns ierasti pilēja. Ieplaisājušajā spogulī kā Melnās Atraitnes austā tīklā ar pavedienu fragmentiem, pretī vērās noguruma un vieglprātības izmocīta fizianomija. Noskaloju šo seju ledus aukstā ūdenī. [siltais, protams, nebija]
Pārvietojoties kā palēlinātā filmā, salasīju uz grīdas izmētātos apģērba gabalus, kā savus, tā Viņa. Mazliet, nepieklājīgi ilgāk, paturēju Viņa melno kreklu savās rokās, pirms salocīt to un smuki atstāt uz krēsla. Viņa smarža mani kā ierasts aiznesa gadsimtus un gadu simteņus tālāk senatnē. Tur bija dejas un viltīgu jaunkundžu lapsu smaidi, griežoties neprātīgos apļos. Tur bija pielūdzēju kvēlās pielūgsmes skatieni. Tur bija galma ākstu tēloti jautrās maskas un augstdzimušo salkanums pēc grēcīgām izpriecām. Smaržā bija visa vieglprātības bohēma no pagājušajiem gadsimtiem.
Es varētu tagad uzrakstīt, ka sajutu Viņa apskāvienu ap vidu un karsto elpu uz kakla, kad Viņš nemanāmi pielavījies man no mugurpuses, taču tie būtu vien zemapziņas izspēlēti maldi. Viņš gulēja un nekas neliecināja par to, ka viņš to nedarīs vēl pāris stundas. Man neienāca prātā pat tāda doma, ka es tagad varētu Viņu modināt, mēs ieturētu maltīti, kas sastāvētu no aukstiem makaroniem ar gaļu, verdošas kafijas malkiem un sakaltušas maizes rieciena. Paralēli sevis piegāšanai ar pārtikas produktiem, ieslīgtu mēs sarunas par eksistenci un racionalitāti. Skartu kādu mums mīļu filosofijas tēmu par Nīčes nihilismu vai Freida seksualitātes psihoanalīzi.
Prasījās pēc kafijas, bet uzmodināt Viņu ar šņācošu tējkannu ūdens uzvārīšanai likās absurda doma.
Un tā es klusi izlavījās laukā no šīs ierasti drūmās telpas tieši saules gaismai nagos, un devos kofeīna devas meklējumos.
Turklāt, biezie aizskari kavēja tās pat niecīgāko no izpausmēm.
Piesardzīgi, lai nepamodinātu Viņu, izrāpos no gultas. Teju, teju vai kā sapinos palagā vai segā, vienalga, jo noreiba galva.
Saules apvīta, savīta un viscaur ietinusies tajā, aizgāju, nē aizstreipuļoju; [jā, šis būtu tas īstais vārds, ņemot vērā, ka galvā smeldza asa sāpe] aizstreipuļoju līdz vannasistabai. Viena vienīga kaila spuldze meta atblāzmu uz manas kailās miesas. Ūdens krāns ierasti pilēja. Ieplaisājušajā spogulī kā Melnās Atraitnes austā tīklā ar pavedienu fragmentiem, pretī vērās noguruma un vieglprātības izmocīta fizianomija. Noskaloju šo seju ledus aukstā ūdenī. [siltais, protams, nebija]
Pārvietojoties kā palēlinātā filmā, salasīju uz grīdas izmētātos apģērba gabalus, kā savus, tā Viņa. Mazliet, nepieklājīgi ilgāk, paturēju Viņa melno kreklu savās rokās, pirms salocīt to un smuki atstāt uz krēsla. Viņa smarža mani kā ierasts aiznesa gadsimtus un gadu simteņus tālāk senatnē. Tur bija dejas un viltīgu jaunkundžu lapsu smaidi, griežoties neprātīgos apļos. Tur bija pielūdzēju kvēlās pielūgsmes skatieni. Tur bija galma ākstu tēloti jautrās maskas un augstdzimušo salkanums pēc grēcīgām izpriecām. Smaržā bija visa vieglprātības bohēma no pagājušajiem gadsimtiem.
Es varētu tagad uzrakstīt, ka sajutu Viņa apskāvienu ap vidu un karsto elpu uz kakla, kad Viņš nemanāmi pielavījies man no mugurpuses, taču tie būtu vien zemapziņas izspēlēti maldi. Viņš gulēja un nekas neliecināja par to, ka viņš to nedarīs vēl pāris stundas. Man neienāca prātā pat tāda doma, ka es tagad varētu Viņu modināt, mēs ieturētu maltīti, kas sastāvētu no aukstiem makaroniem ar gaļu, verdošas kafijas malkiem un sakaltušas maizes rieciena. Paralēli sevis piegāšanai ar pārtikas produktiem, ieslīgtu mēs sarunas par eksistenci un racionalitāti. Skartu kādu mums mīļu filosofijas tēmu par Nīčes nihilismu vai Freida seksualitātes psihoanalīzi.
Prasījās pēc kafijas, bet uzmodināt Viņu ar šņācošu tējkannu ūdens uzvārīšanai likās absurda doma.
Un tā es klusi izlavījās laukā no šīs ierasti drūmās telpas tieši saules gaismai nagos, un devos kofeīna devas meklējumos.