Gars.
Mar. 1., 2011 | 01:59 pm
Skaņa: As I lay dying
Aizdomājos, jo vairāk es rakstu par un ap Franciju savā dzejā, jo vairāk es vēlos iekarot šo zemi. Jāatzīst, uz kādu laiku. Precīzi nespētu definēt pat, ja biļetes būtu jau manā somā. Līdz izlidošanai pāris stundas. Apstākļi tomēr ir un paliek improvizēti.
Pie vainas varētu būt vīns no Francijas, kas šorīt jau pamanījies slacīt manas sārtās lūpas un mēli piedevām. Un prātu piedevām..
Pavisam primitīvi, man Francija asociējas ar vīrieti. Bohēmisku. Pašpārliecinātu. Dumpiniecisku.
Ar sievieti. Pievilcīgu. Apburošu. Tādu, kuras balsī klausies, bet nesadzirdi ne vārda, jo balss aizrauj līdzi.
Bet tas ir svešums. Mūždien paliktu tikai svešums. Uz laiku. Kādu laika sprīdi.
Vakardienas vakara diskusija ''Sargi valodu'' domu biedru starpā izvērtās diezgan asa. Un es sapriecājos par tiem ~ 10 tūkst. savāktajiem parakstiem. Nesaprotu kamdēļ vispār radusies šāda problēma, dzimtene taču vairs nav paverdzināta, iejūgta, neesam taču zem kādas valsts pakļautībā. Ir VIENA nacionālā valoda. Ir VIENA valsts pārvalde.
Absolūts anarhisms. Pēdējā laikā vispār šķiet, ka valda nekontrolēta vara. Kamdēļ Latvju zemei jābūt mazās melnās avs vai baltās vārnas lomā?
Un Eiropa. Kur Eiropa pielikusi savu pirkstu?
Varbūt es atkal pārlieku daudz iestigu politoloģijā.
Pareizi jau Viņš teica: ''Mūsu mājās televizora nebūs!'' :)
Šorīt aiz loga bija dzirdami putni. Nevis ierastās Pārdaugavas vārnas, bet kaut kas dziļi skanīgs, cīruļa vai bezdelīgas personā. Lai gan, varbūt vēl mazliet par agru steigties pretī Pavasarim. Sīpoli arī kā par spīti nedzen laukā lociņus. Par maz sasodītās saules. Iekštelpu negatīvā enerģija? Negatīvisms?
Maniem spārniem vajag mazliet vieglus pieskārienus no pavēlnieka vēja.
Soļi. Elpa. Izelpa. Sāpes muskuļos pēc noskrietajiem km. Rīta agrākā stunda vai/un vēlākā vakara stunda.
Katru dienu kāds mirst, aiziet bojā, padodas..
Pie vainas varētu būt vīns no Francijas, kas šorīt jau pamanījies slacīt manas sārtās lūpas un mēli piedevām. Un prātu piedevām..
Pavisam primitīvi, man Francija asociējas ar vīrieti. Bohēmisku. Pašpārliecinātu. Dumpiniecisku.
Ar sievieti. Pievilcīgu. Apburošu. Tādu, kuras balsī klausies, bet nesadzirdi ne vārda, jo balss aizrauj līdzi.
Bet tas ir svešums. Mūždien paliktu tikai svešums. Uz laiku. Kādu laika sprīdi.
Vakardienas vakara diskusija ''Sargi valodu'' domu biedru starpā izvērtās diezgan asa. Un es sapriecājos par tiem ~ 10 tūkst. savāktajiem parakstiem. Nesaprotu kamdēļ vispār radusies šāda problēma, dzimtene taču vairs nav paverdzināta, iejūgta, neesam taču zem kādas valsts pakļautībā. Ir VIENA nacionālā valoda. Ir VIENA valsts pārvalde.
Absolūts anarhisms. Pēdējā laikā vispār šķiet, ka valda nekontrolēta vara. Kamdēļ Latvju zemei jābūt mazās melnās avs vai baltās vārnas lomā?
Un Eiropa. Kur Eiropa pielikusi savu pirkstu?
Varbūt es atkal pārlieku daudz iestigu politoloģijā.
Pareizi jau Viņš teica: ''Mūsu mājās televizora nebūs!'' :)
Šorīt aiz loga bija dzirdami putni. Nevis ierastās Pārdaugavas vārnas, bet kaut kas dziļi skanīgs, cīruļa vai bezdelīgas personā. Lai gan, varbūt vēl mazliet par agru steigties pretī Pavasarim. Sīpoli arī kā par spīti nedzen laukā lociņus. Par maz sasodītās saules. Iekštelpu negatīvā enerģija? Negatīvisms?
Maniem spārniem vajag mazliet vieglus pieskārienus no pavēlnieka vēja.
Soļi. Elpa. Izelpa. Sāpes muskuļos pēc noskrietajiem km. Rīta agrākā stunda vai/un vēlākā vakara stunda.
Katru dienu kāds mirst, aiziet bojā, padodas..