Šī nav un nebūs kārtējā vēstule Dievam. I
Feb. 20., 2011 | 12:36 am
''Bet labvakar, dārgais..
Paradīzes putns klusē. Dziesmas apsīkušas. Laikam Bardi par ilgu līksmojuši. Izklaidēs ar vīnu no paredzētajām glāzēm metušies. Visam ir paredzētas tām paredzētās lietas.
Tā kā es nevaru Tevi sazvanīt, satikt, nemaz nerunājot par ieskaušanu savās rokās, atliek rakstīt. Rakstīt un neaizmirst par šim nolūkam atvēlētajiem 160 simboliem. Atgādini man ja pārsniedzu, labi?
Kur es paliku? Pie kā? Ak, jā..
Manu dvēseli māc tumšas domas, ja tas būtu kas jauns, iepriekš neapjausts, nedzirdēts, visai iespējams būtu pamats uztraukties. Māc jau kādas vairākas dienas, respektīvi diennaktis, ietverot sevī arī nakts stundas. Četras, ja nepieciešama precizitāte. Ceturtdaļdepresijas. Vairāku apstākļu kopums ir izveidojies un, protams jau, nekā ļauna negribot, iekūņojies manā apziņā. Kā teikt, kur vēl tālāk iet..
Ar miesu es alkstu pēc Tevis. Būtu pavisam lieki, bezjēdzīgi to noliegt.
Koncentrējos un nedomāšanu. Vai tad tas jebkad ir nesis panākumus uz saviem pleciem? Pajautā pats sev.. Atbildi Tu dārgais zini tik pat ļoti cik es, dārgais.
Nemuļķosimies turpmāk, vai jā?
Lai vakarnakt Tevis būtu man līdzās, man pietrūka spēka un apņemšanās. Iedzimtā spītība, arī tās varbūt..
Doma bija atvērt Tev durvis kailām pēdām, brīvi krītošām matu cirtām, tērpušos vien Tavā baltajā kreklā ar krūškabatu bez pogas. Nedusmojies, esmu pasākusi ievīstīties tajā. Pārnākot mājās, nomainīt savas ikdienas drānas pret ‘’mājas tērpu.’’
Starp citu, piņķerējos aizpogāt, pogas izrādās otrā pusē, mazliet neparocīgi, Kāpēc vīriešu lietām jābūt vienmēr tādām neparocīgām, dārgais, ko? Un varbūt visas šīs daudzsološās maskarādes iemesls ir tāds, ka man Tevis pietrūkst?
Nu vai zini šo nakts aizsega atklātību!
Man pat netrūkst domu pavedieni, lai arī cik trausli tie būtu.
Papīrs, tinte iet uz beigām. Lai gan, ko es te mūždien blēņojos, rakstu izmantojot 21.gs. tehnoloģijas – nelielo, parocīgo ‘’verķīti’’, kurš izdveš vien skaņas, kad pieskaros kvadrātiņiem uz kuriem burtiņi sazīmēti. Māžojos, jo man neizsakāmi sagribējies pablandīties gs., kurš datēts ar viens un astoņi. Romantisms, bohēma katrā ķermeņa šūnā! Alkas pēc pilnības, ideālās dzīves koncepcijas, katrā ķermeņa šūnā! Nesavtīga apbrīna un pielūgsme par laikmeta spilgti spožākajām personībām, katrā mana ķermeņa šūnā!
Un vēstules. Vēstules, kuras daiļavas un jaunēkļi spiež pie krūtīm, it kā tie būtu mīļoto skūpsti. Katrs skatiens kā atzīšanās vēl neatzītajā jūsmošanā. Platoniskā mīla, kas runā bez vārdiem!
Eh, bet Tev nesaprast, bet Tev nesaprast, dārgais. Tevī, tāpat kā daudzos, [ja ne visos citos arī] iegūlusies laikmeta sērga – mūsdienas.
Nedusmojies, es jau saprotu..
160 zīmes jau sen kā pārtērētas, un Tu pat nebrīdināji mani, kur tas redzēts?! Atļāvi rakstīt ko tādu, ko varbūt laikmets nav cienīgs paredzēt. Sagremot nespēs.
Labi, lai būtu labi. Cerams rīt būšu gudrāka. Cerams, visai maz ticams.
Arlabvakaru, man un pasaulei piederošais, dārgais. Arlabvakaru un gaidi mani savos sapņos, apciemošu, vari būt drošs. Nesolu, tāpat kā neapsolu.
Post. S.
Varētu tā būt, ka esi man zvanījis? Vienkārši Tava mob.tel. nr. Parādās pie neatbildētajiem zvaniem.
Un ja nu Tu šādi atrodies pie mana dzīvokļa durvīm man pat nenojaušot?
Domas. Domas. Iedomas. Ieilgušas. Iemiesojušās sienās. Manās.
Līdz vēlākam, vai agrākam, vienalga.''
Tava, Māra.
Paradīzes putns klusē. Dziesmas apsīkušas. Laikam Bardi par ilgu līksmojuši. Izklaidēs ar vīnu no paredzētajām glāzēm metušies. Visam ir paredzētas tām paredzētās lietas.
Tā kā es nevaru Tevi sazvanīt, satikt, nemaz nerunājot par ieskaušanu savās rokās, atliek rakstīt. Rakstīt un neaizmirst par šim nolūkam atvēlētajiem 160 simboliem. Atgādini man ja pārsniedzu, labi?
Kur es paliku? Pie kā? Ak, jā..
Manu dvēseli māc tumšas domas, ja tas būtu kas jauns, iepriekš neapjausts, nedzirdēts, visai iespējams būtu pamats uztraukties. Māc jau kādas vairākas dienas, respektīvi diennaktis, ietverot sevī arī nakts stundas. Četras, ja nepieciešama precizitāte. Ceturtdaļdepresijas. Vairāku apstākļu kopums ir izveidojies un, protams jau, nekā ļauna negribot, iekūņojies manā apziņā. Kā teikt, kur vēl tālāk iet..
Ar miesu es alkstu pēc Tevis. Būtu pavisam lieki, bezjēdzīgi to noliegt.
Koncentrējos un nedomāšanu. Vai tad tas jebkad ir nesis panākumus uz saviem pleciem? Pajautā pats sev.. Atbildi Tu dārgais zini tik pat ļoti cik es, dārgais.
Nemuļķosimies turpmāk, vai jā?
Lai vakarnakt Tevis būtu man līdzās, man pietrūka spēka un apņemšanās. Iedzimtā spītība, arī tās varbūt..
Doma bija atvērt Tev durvis kailām pēdām, brīvi krītošām matu cirtām, tērpušos vien Tavā baltajā kreklā ar krūškabatu bez pogas. Nedusmojies, esmu pasākusi ievīstīties tajā. Pārnākot mājās, nomainīt savas ikdienas drānas pret ‘’mājas tērpu.’’
Starp citu, piņķerējos aizpogāt, pogas izrādās otrā pusē, mazliet neparocīgi, Kāpēc vīriešu lietām jābūt vienmēr tādām neparocīgām, dārgais, ko? Un varbūt visas šīs daudzsološās maskarādes iemesls ir tāds, ka man Tevis pietrūkst?
Nu vai zini šo nakts aizsega atklātību!
Man pat netrūkst domu pavedieni, lai arī cik trausli tie būtu.
Papīrs, tinte iet uz beigām. Lai gan, ko es te mūždien blēņojos, rakstu izmantojot 21.gs. tehnoloģijas – nelielo, parocīgo ‘’verķīti’’, kurš izdveš vien skaņas, kad pieskaros kvadrātiņiem uz kuriem burtiņi sazīmēti. Māžojos, jo man neizsakāmi sagribējies pablandīties gs., kurš datēts ar viens un astoņi. Romantisms, bohēma katrā ķermeņa šūnā! Alkas pēc pilnības, ideālās dzīves koncepcijas, katrā ķermeņa šūnā! Nesavtīga apbrīna un pielūgsme par laikmeta spilgti spožākajām personībām, katrā mana ķermeņa šūnā!
Un vēstules. Vēstules, kuras daiļavas un jaunēkļi spiež pie krūtīm, it kā tie būtu mīļoto skūpsti. Katrs skatiens kā atzīšanās vēl neatzītajā jūsmošanā. Platoniskā mīla, kas runā bez vārdiem!
Eh, bet Tev nesaprast, bet Tev nesaprast, dārgais. Tevī, tāpat kā daudzos, [ja ne visos citos arī] iegūlusies laikmeta sērga – mūsdienas.
Nedusmojies, es jau saprotu..
160 zīmes jau sen kā pārtērētas, un Tu pat nebrīdināji mani, kur tas redzēts?! Atļāvi rakstīt ko tādu, ko varbūt laikmets nav cienīgs paredzēt. Sagremot nespēs.
Labi, lai būtu labi. Cerams rīt būšu gudrāka. Cerams, visai maz ticams.
Arlabvakaru, man un pasaulei piederošais, dārgais. Arlabvakaru un gaidi mani savos sapņos, apciemošu, vari būt drošs. Nesolu, tāpat kā neapsolu.
Post. S.
Varētu tā būt, ka esi man zvanījis? Vienkārši Tava mob.tel. nr. Parādās pie neatbildētajiem zvaniem.
Un ja nu Tu šādi atrodies pie mana dzīvokļa durvīm man pat nenojaušot?
Domas. Domas. Iedomas. Ieilgušas. Iemiesojušās sienās. Manās.
Līdz vēlākam, vai agrākam, vienalga.''
Tava, Māra.