|
Jul. 14th, 2009|11:33 am |
vakar pēc atgriešanās no Marseļas nogulēju vairāk kā padsmit stundas, lai kaut cik atgūtu sajēgu, pēc iepriekšējām 2 negulētajām diennaktīm un pārvietošanos laikā un telpā.
Iepriekšējo nedēļu pavadīju Arlas foto festivālā, kur, protams, tusēja nereālā koncentrācijā tikai augstākā kalibra fotogrāfi. Festiāla noslēguma naktī vecā amfiteātrī demonstrēja Nanas Goldinas "the Ballad of sexual dependency" slaidšovu no 700 bildēm, ko pavadīja Tiger Lillies, kas rāva jumtu sēžot zem zvaigžņotas debess. Nedodot iespēju atjēgties tas viss pārgāja disenē ar nevāju nodevu Miklam Džeksonam. Rīts sākās pēc knapu 2 stundu pagulēšanas, kad jau bija jāceļas un jāaizsūta visas lielās pekeles ar autobusu atpakaļ uz Hollandi, bet es devos Marseļas virzienā. Marseļa pēc Arlas ir divas nesalīdzināmas vietas. Arla ir balto cilvēku un augstās mākslas koncentrācijas vieta, tad Marseļa mani sagaidīja ar nereāli krutu arhitektūru un dažādu tautu kokteili, miegs nāca aumaļām, bet man bija gandrīz diennakts, bez konkrētas vietas, lai mazliet atgūtos padevos pilsētas pļaža virzienā, kur saulītē parubījos uz divām stundām, pēc tam pārcepusies devos klejot pa pilsētu, tā kā bija svētdiena tad principā viss bija ciet ieskaitot pārtikas veikalus, tā nu klīdu no vienas kafenes uz otru, katrā iemalkojot kādu dzērienu, lai varētu sagaidītu vakaru, kad parādās ne no kurienes nereāls daudzums restorānu. Tā kā pēdējai vakars izvēlējos diezgan krutu vietu, kur uz mani no sākuma mazliet šķībi raudzījās, jo nebija man smalka vakartērpa, un jutos jau arī diezgan sagurusi. Bet tā kā ēdiens bija izcils, un vīns darīja savu arī es ieguvu daudz labāku noskaņojumu, sēdēju vēroju publiku, un domāju ko lai sadara vēl 6h, lai dotos uz lidostu, pa to laiku restorāna parādījās vīriņš ar rožu klēpi, kas tika pierauts pie blakus galdiņa(kā izskatījās tad tie bija restorāna īpašnieka draugu bariņš), kur visām dāmām tika izdalīts pa rozei. Tā kā roze tika arī vienam sirmam franču kundziņam, viņš to uzdāvināja man. Pēc vakariņām padevos tālāk, jo nu jau vajadzēja sākt klejojumus pa bāriem, lai nosistu vēl mazliet laika, līdz pilsēta dosies pie miera, pagaidām gan nekas par to neliecināja, ka te varētu iestāties miers. Vienu brīdi domāju, ka varbūt labāk braukt uz lidostu ar pēdējo autobusu, un nogāzties tur uz pāris stundām, bet kaut kā bija slinkums iet uz staciju. Piesēdu pirmajā barčikā, sastutēju kājas uz krēsla pasūtīju dzērienu, nākamo jau man uzsauca bārmenis, vēl pēc neilga laiciņa piesēdās francūzis un izsplūda garā ievad runā, līdz viņu pārtraucu ar tekstu, ka mans sagurušais prāts netiek līdzi viņa runas plūdiem, pēc tam jau dzērām kaut kādu plūmju šņabi, un runājām mistiskā valodu sajaukumā. Uzzinājis ka es domāju pavadīt nakti viena pati pilsētā momentā pieteicās mani izguldit un ko tik vēl ne, bet es atteicu, ka labāk jau nu gulēt man tagad neiet, jo aiziet gulēt uz stundiņu 2ām būtu nereāli pamosties. Tā nu, kad bārčiku slēdza mēs padevāmies pilsētā, uzkāpām kalnā pie NotreDam de la Garde, kur var redzāt visu pilsētu caur vienu mazu mākoni, kas bija tieši nolaidies starp mums un pilsētu, tad nokāpām atpakaļ pilsētā, iekāpām vienā strūklakā, apskatījām žirafju skulptūras no grāmatām un Braila raksta, tad ieskrējām pie viņa īrētajā viesnīcas istabelē iedzert šņabi, un tieši laikā paspēju uz autobusu, lai paspētu uz lidostu, kur tieši pie geita mazliet iesnaudos, lai pamostos tieši mirkli pirms slēdz geitu, un tad jau pamodos Eindhovenas lidostā, lai ar vilcieu atkultos uz Hāgu.
Paldies dievam nav nevienas bildes ir tikai franču dzeja uz vienas saņurcītas Marseļas avīzes malām. |
|