| Kambodža 4 |
Dec. 27th, 2017|02:10 pm |
|
Nākamajā dienā bija plāns aizšaut uz Kep apskatīt krabju tirgu un uzēst slavenos krabeļus, bet pirms tam gribējās saprast par tiem pipariem, paņēmām tuk-tuku un aizbraucām uz smalku piparu bodīti, kur pie durvīm tuk-tuka navigātors mums saka, ja gribam labus piparus par labu cen, tad aizvedīs pie vietējā fermera. Aizbraucām un sapirkāmies pilli, par ko tantiņa dikti priecīga vēl izveda ekskursijā pa zivju mērces fabriciņu un beigās uzdāvināja 2 pudeles zivenes jaungada edition. Zēns bija gatavs mūs arī vest uz 20 km attālo Kepu lenčiņā. Krabji bija lieliski, bet tad sāka līņāt taifūna atraugas, un mēs pretvējā un lietū braucām atpakaļ. Aizgājām līdz Vjetnamas busiņam pateikt, lai mūs nākamā rītā savāc viesnīcā, un ar mazu līkumiņu devāmies mājās, kad džanka karalis pavēstīja, ka viņam gribas picu, kas viņu darītu laimīgu. Tā kā šis jau bija 3. gadījums un nekāda efekta līdz šim nebija bijis, tad arī šoreiz attiecāmies pret to mierīgi, līdz atjēdzāmies pēc pāris stundām, kad ārā gāza lietus aumaļām un grieza pamatīgi, vajadzēja aiziet paēst. Nekur tālu negribējām brist un palikām pirmajā stāvā pie šveicieša, pasūtījām pat pudeli bruta, kas pirmajā inkarnācijā bija silta un cederiks ieteica paņemt cremant, kad pēc mirkļa jutu, ka viņš man aiz muguras atkal dejo, jo arī šis dzirkstošais nebija ielicies leckapī, bet nu izveicām dzeses operāciju ar ledus spainīšiem, bet grieza arvien stiprāk, pat džanka karalis noticēja neiespējamajam. Tā mēs tur sēdējām un klusi ķiķinājām šveiciešu sabiedrībā, kas mielojās ar fondue un domājām, kā lai pāriet pāri zālei un tiek līdz trepēm uzrāpot līdz ustabeņai. |
|