Šonedēļ, t.i., nedēļas sākumā I mani pārķēra pie grāmatnīcas. Neiztrūkstoši apvaicājās, kā man ar laikiem un, ka varētu saskrieties un parunāties vēl kaut kad. Sāku attaisnoties, ka vienu dienu lekcijas līdz astoņiem, tad kontroldarbs, ceturtdiena, piektdiena aizņemtas, ja nu vienīgi sestdiena. Daļēji iejaucoties manā atreferējumā, I saka, ka neuzstājot, un, ja negribot, neapvainošoties, tikai lai tā arī pasakot. Vērojot viņa vispārējo izturēšanos, saku, ka laikam tomēr teikšu to nē. Kāpēc? Jo klausīšu sirdij, un sirds saka, ka nevajag. Par to varēs sākt domāt tikai tad, kad viņam runājoties vairs netrīcēs deguns, nervu raustīts.

Un es ļoti priecājos par mūsu ziemas sporta veidu - skeletons, bobslejs - puišiem. Malači. Sezona noslēgusies negaidīti skaisti, Dukuri mājās ved ne tikai divus globusus, bet arī simts tūkstošus, un Melnbārdis ar savējiem vispār pārspējis sevi - vakar bronza divniekos, šodien zelts četriniekos un kopvērtējumā otrie Pasaules kausā. Skaisti!

Vakar noņēmām no griestu lustras Ziemassvētku rotājumu virteni; tā tur atradās vismaz piecus, ja ne visus astoņus gadus. Šī ziema ir bijusi gara un smaga, un nu mūsu mājas sāk gaidīt pavasari!

It kā man pēdējā laikā rentgens pietrūktu. Nē, nu, es tomēr vēl smejos.

Pavisam aizmirsu pastāstīt, ka opim galdā tika celts Arsenič ar dzērvenēm. Opis nevarēja noslēpt savu sajūsmu par "šitik kvalitatīvu mantu" un piedāvādams man, nosauca to par Dieva dzērienu, jo tam neko nevajag ne pirms, ne pēc. Tāpat labi iet iekšā. Teicu, ka palikšu pie vīna tomēr. Tas būtu vājprāts, ja ar opi būtu sākusi kapāt šņabi.

No rīta piegāju pie pakaramā un, ieraugot nevīžīgi salocījušos mēteļa piedurkni, momentā atausa atmiņa par to, ka naktī piecēlos, noņēmu visas savas jakas, mēteļus un lietussargus no pakaramā. Kaut ko ļoti meklēju laikam. Tad saliku visu atpakaļ un aizgāju gulēt. Pavisam normāla un saprotama rīcība.

Iegāju Drogās un mani uzrunāja divi puiši baltos uzsvārčos un aicināja uz demontrāciju. Tā kā līdz vilcienam bija savas kārtīgas trīsdesmit minūtes, nolēmu noklausīties viņu stāstījumu, un pasmējos, ka nu gan atraduši īsto mērķauditoriju. Kāpēc pasmējos? Tāpēc, ka čaļi bija no Ariel un runāja par jaunām kaut kādām mazgāšanas kapsulām, iepakotām organiskā plēvē, kura pati izšķīst minūtes laikā. Izklaidējos pēc pilnas programmas un uzdevu visādus stulbus un ne tik stulbus jautājumus ne tikai par to organisko materiālu, bet arī par "balto sūdiņu", kas griežās.

Bijām opi, omi apsveikt dzimšanas dienās. Viņiem vasarā dimanta kāzas (60 gadi tātad), tikai nevar izlemt, cik grandiozi tās atzīmēt. Opim patīk izrādīties un savākt visus, visus radus, kamēr omei tagad ir visādas veselības problēmas un ilgstoša stāvēšana kājās nav vēlama un vispār nav tendēta uz tādu drūzmu. Un prom ejot opis man saka - nu, kad tad mēs kāzas dzersim un dancosim? Es tā nevarēju saprast, tāpēc pieliecos pie mammas un saku, ka ceru, ka viņš nedomā par manām kāzām. Iejaucās omīte, kura saka man esot teju trīspadsmitgadnieces sejiņa. Tad nu saku, ka ja jau reiz trīspadsmit, tad arī līdz kāzām tikpat ilgi vēl jāgaida.

Kā man gāja? Nu, tā. Mierīgi, kā biju arī paredzējusi. Nekas tāds īpašs un actionīgs.

- Es vienkārši saku, ka tas nebūtu diezko racionāli.
- Es neesmu tik racionāls, it īpaši attiecībā pret blondīnēm sarkanos mētelīšos.

Šķiet, ka viņa interese ir mazliet citādāka par manējo, un stiprāka arī. Man KK vairāk interesēja tiešām tos divus gadus atpakaļ, un pa šiem gadiem taču ir ļoti, ļoti daudz kas noticis un mainījies. Mana interese vairāk cilvēcīga un globālāka. Negribētos kolekcionēt cilvēku tikai tāpēc, ka es to varu. Bet tad jau redzēs, kas notiks turpmāk.

Jelgavas daļa. Par Jelgavas daļu man šodien visu dienu tāda labi padarīta darba sajūta. Tāda patīkamas pilnības sajūta. Uz turieni taču es plānoju braukt tik nepieklājīgi ilgi, turklāt šoreiz bonusā vēl bezmaksas Ledus festivāls. Taču visvairāk par visu jau tāpat braucu pie Vikas.
Biju ļoti, ļoti nerātna un atļāvos pus otru Tērveti.

- Divas Tērvetes, lūdzu.
- Būs jāuzrāda dokumenti.
- Studentu apliecība der?
- Vispār jau nē. Nu, labi, dodiet šurp. Tā, Madža, nosauc savu personas koda otru pusi!
- xxxxx.
- Un tagad no otras puses?
- Ē, es nemāku.
- Kā nemāki? Es savu pat māku.
_ _ _

- Nu, kā iet ar puišiem?
- Paldies, sūdīgi. Tev?
- Paldies, sūdīgi. Pag, bet, ko tā? Tu taču esi forša, skaista meitene. Ja es būtu čalis, es tevi precētu.
- Vai, tas gan ir jauki.
- Es taču tev, man liekās, visu laiku šito esmu teikusi.

Ziniet, kas šodien notika? Tāds nedaudz interesants pavērsiens - KK piedāvāja dzīvnieciņus skatīties. Es to, protams, par randiņu kaut kā negribētu dēvēt; tas ir kaut kāds ārkārtīgi kulturāls pasākums, kurš, iespējams, kaut kā būtu jāpataisa ne tik kulturāls. Bet, ja nu tas ir randiņš un viņš saņēmies paturpināt pirms diviem gadiem iesākto? Tad būs jocīgi. Bet labāk neanalizēšu, pieredze saka, ka tā vieglāk dzīvot.


- Tev patīk... dzīvnieciņi?
- Dzīvi, beigti?
- Nuuuuu, šajā gadījumā beigti, bet tas bija tā vispārīgi.
- Ē, beigti? Tu... ko?!

Insa šodien mūs ar Ed cienāja ar matē. Gadu dzīvojoties tur, viņa ir paņēmusi daļu kultūras sev līdzi. Un man liekās, ka redzēju viņai divus dredus pakauša daļā. Vai arī traki pinkaini mati.
Man ļoti izteikti gribās pavasari šogad. Tāda pārliecība, ka līdz ar pavasari atplaukšu arī es.

Šodien iedevu mammai izlasīt Dzejas slamu, un pēc tam dabūju pārliecināt viņu, ka man nav smagas dvēseliskas problēmas. Man jau likās, ka viņa sāks meklēt kaut kādas saistības, jo "no kaut kurienes taču tev tas nāk." Bet vispār jau verdikts nebija slikts.

Universitātē baigais muļķis šodien, jo pasniedzējiem jābrauc uz kaut kādām sapulcēm, sanāksmēm un vienas lekcijas laikā tika novadītas divas. Kā arī beidzot izdevās pārliecināt dekanātu, ka programmā trūkst 2KP, lai varētu pabeigt bakalauru. Kad rudenī gāju un teicu, jou, tur pietrūks pavasarī kredītpunkti, man atbildēja, ka "programmas parasti tiek sastādītas tā, ka, ja visi eksāmeni ir nokārtoti, tad var iegūt bakalauru". Tā nu programmas vadītājs tagad meklē priekšmetu, ko iedot un pielikt klāt. Diezgan stulbi.
Insa atpakaļ no Argentīnas! Nekas nav mainījies, viņa joprojām kavē kādas 15min un mugurā tā pati strīpainā jaka. Ā, viņai bija cepure ar tīģeri šodien. :D Bet vispār drausmīgi jauki. KK arī tāds draudzīgs joprojām. Jauka diena šodien.

Sapnī sajutu divu reālu notikumu atblāzmojumus. Viens bija no reizes, kad braucām ar pēdējo autobusu uz viņa pilsētu un prasīju, ko darīsim? Viņš aši sazvanīja pāris draugus un man paziņoja - mēs iesim uz vietējo ballīti! Atceros, ka tobrīd biju to iztēlojusies kā zaļumballi vai pustukšu diskotēku ar apdzērušamies jauniešiem un nodomāju, ok, kad pēdējo reizi tādā biji? Būs fooorši, zaļumballe taču. Taču bija maaazliet citādāk. Bija dzīvoklis un sava deva neērtuma, piem., jo diviem čaļiem, kas tur bija, esmu pazīstama, kā čiepa, kas atdauzīja galvu pret bruģi un izdzīvoja. Viens no viņiem bija Ēriks. Tāds lādzīgs, apalīgs emo hipsters, kā E viņu sauc. E saka, ka reizēs, kad ballējās, t.i., dzer ar Ēriku, tad mājās viņš atrāpo. Toreiz, tajā pirmajā reizē, [morāli] rāpojām mēs abi ar Ēriku. Tāpēc ar Ēriku tā foršāk uzreiz, jo viņš saprot un nevērtē, drīzāk ierēc.
Vietējā ballīte beidzās ar random šausmenes skatīšanos ar E un aizmigšanu dīvānā.
Otrs atblāzmojums bija no labdabīgās mūzikas festivāla. Lai nepazaudētu mani cilvēkos, viņš, ne vārda nesakot, paņēma mani aiz rokas un veda cauri pūlim. Tas tāds apstulbinošs un neaprakstāms mirklis. Vēl pāris reizes bijuši tādi mirkļi, kad ejam uz veikalu un viņš ved rokā mani sev blakus. It kā tā tam jābūt.
Lai sāpīgāk pamosties, sapnī šie abi notikumi bija sakausēti vienā.

Man tas ir jāizbeidz. Katru reizi, kad ieraugu, ka arī Viņš ir tiešsaistē, visas manas iekšiņas mazmazlietiņ salecās. It kā tā sajūta, ka tā viņš būtu tuvāk, ka viņš patiesībā sēž simetriski man pretī monitoram, tikai savā galā. Viņš ir tik tuvu un tikpat tālu. Tad viņš ir mājās, savā puiciski nekārtīgajā istabā ar sarkano dīvānu un paša zīmējumiem pie sienām. Un es taču zinu viņa mājas; jāiet garām SuperNeto un armēņu mafijas iestādei. Tā pilsētiņa ir tieši tik neliela, ka ir caurstaigājama maksimums kādu trīsdesmit minūšu laikā. Ja grib streipuļot krustām, šķērsām ar vairākiem apskates objektiem, tad, protams, ilgāk, jo viņiem ir parks, vairākas diennakts točkas un privātā ēstuve "Pie Pētera & Pjotra", kas esot ierīkota dzīvoklī. Ikdienas mirstīgajam saņemšanās iet uz šādu iestādi prasa zināmu sagatavotību, taču karbonādes esot tur labas. Vismaz pašam nav jātaisa.
Brīdi skatos uz bildi un domāju, ja nu viņš tāpat skatās uz manējo? Tad tas būtu vēl tuvāk.
Dažreiz prātoju ieķerties klaviatūras galā un aizrāpties līdz tam viņa galam.
Katras brīvdienas, kad braucu uz Rīgu (un es braucu tiešām katru brīvdienu pēdējā laikā), esmu pasākusi cerēt, ka mans vilciens kavēsies, kā rezultātā tas Centrālstacijā iebrauktu vienā laikā ar viņa vilcienu, kā reiz bija sagadījies.
Visa šī patieso stulbumu un tā apmērus tā pa īstam tikai sāku saprast šodien. Tādi cilvēki nevienam nepatīk, tādi cilvēki kaitina un par viņu stūrgalvību, nejēdzīgo idiota neatlaidību raksta anekdotes un traģikomēdijas trīs cēlienos, par ko saprātīgajiem gardi nosmieties. Arī es sakaunējos, bet tās ir čaumalas, tas ir pārpalikums no visa tā, kas bijis. Čaumalas, kas smalki sadrumstalotas kā smiltis, tiek nēsātas kabatā līdzi, kamēr tā izdilst.
Saprotiet, Jūs nevarat iemācīt aklajam redzēt. Saprotiet, es vēl neesmu gatava nodejot pēdējo Ziedu valsi. Čaumalas vēl durās pirkstos, kad rokas lieku kabatās.

Vakar, kad biju Inese, piedalījāmies dzejas slamā. Tas ir tāds pasākums, kura aizsākumi meklējami astoņedesmito gadu vidū, Čikāgā. Slamā tiek lasīti vai deklamēti paša rakstītie dzejoļi, un iepriekš noskaidrota žūrija liek atzīmes, augstākais un zemākais vērtējums tiek izsvītrots, tādējādi it kā palielinot vērtējuma objektivitāti.
Pašā priekšā aiz galdu rindas sēdēja pieci žūrijas locekļi, divas bija sievietes. Aiz viņiem bija klausītāji un tur sēdēja arī Ineses brālis Oskars. Viņam bija tumši, īsa griezuma mati un diezgan apaļa galva, tumši zilpelēkas acis un mugurā rupja adījuma brūna jaka ar atsegtu kaklu. Oskara pamatdarbs bija policists, taču mēdza piestrādāt arī par apsargu slēgtos pasākumus un naudas inkasatoru. Nu, to, kurš papildina naudas izmaksas bankomātus, kad izbeigušies piecīši.
Inese bija nolēmusi izmēģināt savu veiksmi improvizācijas slama klasē un viņa sāka stāstīt, cieši skatīdamas brālim acīs, jo priekš viņas neviens cits telpā neatradās. Viņa stāstīja dramatisku notikumu par medībām pirms nedēļas, kurās abi ar brāli gājuši, un Oskaru sadūris zvērs ar vērša ragiem. Tāpēc viņa šeit stāvot viena.
Lai gan viņa runāja pilnīgas blēņas un izdomājumus, atskaitot "nejaušo" sakritību, ka viņas brāli tik tiešām sauca Oskars, ar katru vārdu Inese arvien vairāk sāka dzīvot līdzi pašas stāstītajam. Viņa bija tiktāl iejutusies, ka tā tagad bija viņas realitāte. Pēc brīža Inese iztrūkās, jo žūrijas priekšā viņa tik tiešām stāvēja viena pati.
Sarunāsim, ka vairs nebūšu Inese, labi?

Vai tā ir taisnība vai joks, tas vispār nav svarīgi. Mani nevajadzētu tieši tai minūtē pārņemt neciešamam karstumam un rokai taustīties pēc validola. Pašai ir nepatīkami, ka man tas, t.i., E, tik lielā mērā uztrauc. Man vajag pārtraukt to visu interesi, man vajag dzīvot pasaulē ar taurenīšiem, dzeltenām puķītēm, karuseļiem un laipnām omēm, kur nav laiks šim visam.
Varbūt abi neesam zebras. Svītras ar svītrām, plankumi ar plankumiem. Cik laiks ir pagājis un es vēl neesmu mierā, un es zinu, ka tas nav nedēļas jautājums. Kā lai es izmetu šito sāpi no sevis? Kā lai nepieķeros uz vairākiem gadiem vienam cilvēkam, kuram nav veselīgi pieķerties? Es nezinu. Jo tas BIJA TIK ĪSTI.

Man gribās pateikt "pietiek!", un lai ar to viss, viss apstājās, izmainās un pārstāj būt.
Un neprasiet kas, bet ir ļoti, ļoti skumji. Par savām muļķībām.

Dažreiz tev pielīp kāds vārds vai vārdu savienojums, un, lai kā censtos, nespēj tikt vaļā no tā. Turklāt ne vienmēr pats esi informēts, ko nozīmē prātā iestrēgušais savirknējums. Un tātad šīs dienas vārds ir truncus pulmonalis.

Pirms pāris dienām, kad biju nokārtojusi pēdējās semestra saistības ar universitāti, atnācu mājās un aizmigu vecāku gultā pie televizora. Vakardien mamma atklāja, ka nebija mani redzējusi tik atslābušu kopš neatminamiem laikiem. Teica, ka izskatījās, ka tajā mirklī mani nesatrauc neviena pati problēma, ka esmu brīva no tām. Tas tāds mazu bērnu miegs.
Aizvakar savukārt visu dienu skatījāmies daiļslidošanu, šodien - kamaniņas, tikai ne visu dienu.
Bet vispār man gribās kaut ko interesntu dabūt, cik nu manas pieticīgās iespējas to atļauj. Bet tā vietā ir tāds kā "es nezinu, ko darīt", kā globāli, tā lokāli. Bez saasinājumiem. Tā vispārīgi gribās. Tādu atelpu. Nu aptuveni tā, ka brauktu uz Japānu un meklēt aitu ar zvaigznes krāsojumu uz muguras.

Knuts raksta Intai no lēģera: "Jānorūdās līdz tādai pakāpei, lai vēlāk turpmākajā dzīvē nebūtu jānēsā sirdī apvainojuma niknums un rūgtums. Jāiemācās cilvēkus mīlēt vēl daudz vairāk nekā līdz šim. [..] Tā nav lēnprātība kristīgā garā, tā nav visupiedošana. No šādas aktīvi humānas attieksmes ir atkarīga mana turpmākā pastāvēšana."

- Pasniedzēj, es drīkstu aiziet iedzert?
- Ko?
- Pasniedzēj, es drīkstu aiziet iedzert?
- Ko? Jā, tikai ne pārāk stipru. Lai esat spējīgs turpināt te rakstīt.

- Sijājiet auzas tam ponijam!

- Tētis vakar vārīja tēju un skaļi smējās. Prasu, kas nu? Viņš brīdi paklusē un smejās vēl vairāk. Saku, ka tas ir mazliet biedējoši, viņš uzvedās... kā es.

Es pamazām atgriežos sabiedrībā un atsāku socializēties, un tas mani ļoti, ļoti iepriecina, ka pēc pāris dienām arī tiešām būšu spējīga priecāties. Iespējams, drīz pat pārstāšu Vikai sūtīt vecus jokus.

Nebūs. Nebūs rezumē.
Lai izdodās Jums nogāzt visus kalnus, vai, kā jau izteicos, vismaz norakt viņus nost, ja nekādi citādāk tie nepadodās!

Izlēmu, ka jāabonē Latvju Teksti 2013.gadam, citādāk esmu izlaidusies.
Es dzīvoju alā. Šodien izlīdu - esmu palaidusi garām visus jokus.
Nags, kuru sākotnēji līmēju ar superlīmi, tad atmetu tam ar roku un līmēju plāksteri, lai neķerās auduma šķiedrās, ir ataudzis.