Šodien ir diena, kad
* man nav asinis. Asins analīžu noņemšana ilga ~20 minūtes, kuru laikā sadurstīja četras reizes dažādās vietās. Vienkārši nav. Bet labi, detaļas nestāstīšu;
* cilvēki rindās kaitina;
* uz centru pēc darba gāju ar uzminiet, nu, ko? Es nezinu, kāpēc. Laikam jo smuks laiks.
* mājās braucu ar kalnieti, kurš, šķiet, grib būt modīgs (ok, es nezinu, vai tā ir mode tagad) un ir uzaudzējis sev ūsas un bārdu. Mamma saka, ka viņa ūsas izskatās tā, kā būtu nosmērējies;
* ar gaišajām biksēm aizgāju pie draudziņa suncīša. (MUMS IR SUNĪTIS!)

Nav tā, ka ļoti uztrauktos par to, kas notiek* ar DK, bet nevarētu teikt arī to, ka esmu pilnīgi mierīga.


* Nekas jau nenotiek tā īpaši. Es tik vien par to, cik daudz laiks nesenākā periodā tiek pavadīts, veltīts viņam. Es nesūdzos, man ir interesanti. Bet nu jau ir pārkāpts tas, ka runājamies tikai darbā un darba laikā - tagad mēs ejam arī dzert (ne darba kolēģu kompānijā) un runājamies brīvdienās.
Saprotiet, ir pagājis knaps mēnesis, kopš vispār pirmo reizi ar DK runāju. Vispār.
Es. Es vienkārši nezinu.

Kaut kā sanāca tā, ka ar DK aizgājām dzert alu pēc darba uz KKc, un tur darījās kaut kas interesants, t.i., frēzēja, tīrīja, nagloja, kaut ko skaņoja. Pa vidam pazūd elektrība/ūdens, uz sienas projektors, logi aizklāti, kaut kādas ēdiena plates uz galdiem un apkārt staigā kādi apmēram skaitā desmit cilvēki, kas ir pieskaitāmi pie iestādes personāla, un pauzēs, kad pazūd elektrība, čiepa tās aizpilda, turpinot dziesmu.
Kad pienāca klāt krievu tautības vīrietis portfelīti vienā rokā, bet maksimas maisiņu un rūdītā tērauda katlu otrā rokā, prasot, vai šī ir iela tāda un tāda, bija laiks pārstāt brīnīties par visām šitām random parādībām.
Bet randoms jau turpinājās, un, piemēram, ieejot Bubamara, es momentā sapratu, ka tomēr esmu tur bijusi, nezinu gan kādā dzērumā, t.i., sakarā un ar ko.

Ingus pielīdējs un pierunāja mani uz Stipro skrējienu. Vispār jau atlika man tikai paprasīt, kas vēl ir komandā , lai saprastu, ka ir vērts apsvērt tādu iespēju un pierunāties, jo komanda forša un skrējienu es gribēju vēl pirms tam, tikai atrunāju sevi, jo bakalaurs jāraksta un ar skolu ir psc. Tagad laikam būs vēl lielāks psc. Bet. Komanda vismaz forša! Bet ar skolu jācīnās, nevar jau padoties.

Atnāku uz darbu un

- Čau!
- Čāu! Whāāā! Es parasti nepamanu tādas lietas, bet...
- ...to nevar nepamanīt.
- Jā. Nepamanu, ja vien nav radikālas izmaiņas, kas laikam... ir šis gadījums.

DK ir nogriezis visus matus. Visus savus matus, kas nu viņam tur bija! Bet nav tik slikti; man liekās, ka pat kaut kādās bildēs biju redzējusi.

Es tā iedomājos, ka izklausās, ka marvellous parādījies jauns varonis - DK - par kuru runāt, pieminēt un stāstīt. Savā ziņā tā pat varētu būt, taču ne tāāāds "varonis". Man tiešām patīk DK, jo viņš arī ir ar putniem - vēl vairāk kā es. Tāda dvēseliska saderība šķiet, kas katru dienu pasper vēl ceturtdaļsolīti uz priekšu.


Jā, bet vēl es šodien mēģināju atrunāt Ingusu no atlūguma rakstīšanas, jo tas būtu baigi muļķīgi aiziet savstarpēju, ne ar darbu saistītu kašķu dēļ, un lai sākumā pamēģina to risināt, nevis bēgt. Tas palika par mūsu mazo noslēpumiņu.

Gāju uz vilcienu un uz Merķeļa ielas mani uzrunāja angliski runājošs stalkeris, kurš mani ievērojis no fakultātes. Weird shit.

Tāpat kā citi, arī es priecājos riktīgi, ka no paša rīta Daugavā bija ūdens tikai vienā agregātstāvoklī - šķidrā.

Kopš vakardienas oficiāli esmu ISME - internal subject-matter expert. Pirmais paaugstinājums manā mūžā; maziņš un ne visai nozīmīgs, tikvien kā laba izskatīšanās vadības acīs un varbūt atzinība no kolēģiem, papildus atbildība man un apņemšanās iemācīties pāris jaunus procesus. Bet tāpat, mani ļoti priecē šis fakts.
Izrādās neesmu palaidusi garām nevienu dzimšanas dienas ballīti darbā ar savu ilglaicīgo prombūšanu. Tas ir forši.
Bijām spēlēt volejbolu, padzerties un paēst arī.
Pirms kādām divām nedēļām, kad dzērām ofisā un pirmo reizi uzzinājām, ka dzimšanas dienas ballīte plānota Beach Box'ā, teicu, ka es arī tīri labprāt spēlētu, ja vien nebūtu tā, ka puiši liek man stāvēt stūrī, lai netraucēju, un skrien paši pēc visām bumbām. Tad DK teica, ka ar O. vāc komandu, un, ka, jā - kāpēc ne?
Nebiju domājusi, ka tas, kas tiek runāts darbā dzerot, tiek tiešām piepildīts, un tā nu mani trešdienas rītā pievienoja kopējam čatam, tādējādi uzzināju, ka arī man ir jāspēlē un ka marvellous nav sajaukta ar otru vārda māsu darbā. Beigās gan komandas tika dalītas pēc nejaušības principa un man neiedalījās neviens no mūsu iecerētā piecinieka, toties, uh, kas cits man iedalījās! Vienu čali es pazinu, viņš tāds mazliet interesants, otru čali es pirmo reizi redzēju, bet trešais! Viņš man tik ļoti, ļoti atgādina sešapakas Tomu (nu, to, ar kuru kick off'ā), ka pirmajā momentā vizuāli es viņus nemaz nevaru atšķirt. Abi ir vienādas uzbūves, riteņbraucēji vai triatlonisti, ar tuvu matu krāsas toni, vaibstiem, etc.. Nu drausmas, cik līdzīgi man viņi šķiet! Pilnīgi meklēju bildes, lai saprastu, vai neesmu kļūdījusies. :D Ā, beigās mūsu komandai pielika klāt arī Smaiduli, bet līdz ar viņu, nevienu uzvaru vairs nespējām gūt.
Uz beigām noskatījāmies stratēģiju un mani nolika pie tīkla stāvēt ar muguru pret pretiniekiem un attiecīgi - ar seju pret savējiem. Tā kā pēdējās trīs spēles man bija visai patīkams skats.
Puiši domāja Smaiduli nolikt stūrī, lai viņš nebūtu vidū. Es gan viņiem teicu, ka droši var likt mani otrā stūrī, taču sešpakas Toma līdzinieks Aivars ņēmās teikt, ka, nē, es jau normāli spēlējot un lai eju servēt. Tas bija ļoti jauki. Gandrīz tikpat jauki, kā tad, kad izšķirošajā spēlē sāku dejot pie "Barbie girl" un viņš tik sirsnīgi pasmējās.
Ai, un pēc tam ar mazo Jurīti parunājos arī un Artis atkal smējās kā Džokers un smiltis stūma man pie muguras, minējām, kur DK ir tetovējums un ar Sanitu kaut ko jokojāmies bezjēgā.
Tad atnāca Šmēdiņu brāļi un gāju skatīties, kā mūsējos saliek. Ļoti, ļoti forši un interesanti tas viss.
Pēc tam sagaidījām dažus mūsējos un izdomājām, ka varētu aiziet uz vienu alu vēl kaut kur, pirms pēdējiem transportiem. Protams, nekas jau neizvēršas tā, kā domā. Pārējiem visiem vēl puslīdz ok, kamēr man ar DK ir jālaižās prom vai nu diezgan ātri vakarā vai arī tad līdz pieciem rītā, ko pārējie pārsvarā negrib. Izstaigājām Vecrīgu, nekur nebija vietas, aizbraucām uz Ķengaragu pēc mašīnas, kur uzradās vēl viena mašīna un braucām uz Kaņepes kultūras centru, kur arī nebija vietas, protams. Long story short, paēdām un ar DK sākām migt ciet (jo pārējie abi čaļi vnk bija pie stūrēm). Sarunājām palikt pie kolēģa. Ak, un viņam ir suns, tāds diezgan neliela izmēra un pūkains, un man tādi nepatīk pārāk, bet laikam šoreiz nostrādāja fakts par to, ka tas ir vienkārši dzīvnieks. Ā, un kaķis arī. Resna kaķene, kura visu laiku vārtās pa zemi, glaužās klāt un murrā. Pie viņa kādas divas stundas nosēdējām runājoties par visādām lietām un man laikam mazliet pamainījās priekšstats par kolēģi. Uz labo pusi. Bet viņa suns, hahaha, viņš visu laiku laizīja manas un DK rokas un centās tikt arī pie sejas, kakla, etc.. Nocietušies pēc uzmanības tie lopiņi.
Smieklīgi bija iet gulēt. Jo, tu, cilvēks, apgulies, bet tad tev uzlec virsū suns, kurš par visām varītēm grib laizīt tavas rokas un seju. Es tā smējos, līdz brīdim, kad suns pamanīja arī mani. Labi, smējos arī pat tad. Suns aizmiga kaut kur pa vidu. Vēlāk pamodos no tā, ka aizgājis citur, tad pamodos no tā, kā kaķis tusnī un DK izpleties pa dīvānu.

Nu, ko, laikam tagad mazliet laiks parādās tikai reizi nedēļā, lai apstātos mazliet.

Otrdien aizgulējos, sataisījos pa 7 minūtēm un paspēju uz vilcienu.
Trešdien izgāju laicīgi, taču vilciens kavēja 40 minūtes. Kad atbrauca, nācās krietni saspiesties un atrasties cits citam tik tuvu, ka nav pat kur nokrist. Domāju aizsūtīt īsziņu uz darbu, ka kavējos, taču, ak tavu laimi, sim karte neaktīva, jo beidzot notikusi operatora pārslēgšana uz LMT. Jā, tātad, beidzot pārgāju uz darba pieslēgumu, un tarifs, atklāti runājot, ir diezgan ļoti apburošs. Korporatīvais klients tomēr. Neraugoties uz to, pusotru dienu nodzīvoju bez nummura noteicēja (viņi, šķiet, bija aizmirsuši pieslēgt), kas savukārt ienesa ikdienā savu devu interesantuma un mistērijas.
Tajā saspiestajā vilcienā tiku ar seju pagriezta pret čali, kurš ārkārtīgi līdzīgs E. Tā nu stāvēju un blenzu uz viņu, jo pagriezties tev tāpat nav kur.
Ēdu pusdienas virtuvē, līdz ienāca briesmonis. Nu, tas čalis, ar kuru darba pasākumā man bija jāfilmējās. Viņš tāds vecs man likās. Nu ne vecs Vecs, bet vecs man. Kādi trīsdesmit varētu būt. Bet ģērbjās tādās modīgās drēbēs. Bet man viņš tāpat nepatīk. Kaut kā baigi jocīgi pēc tās visas filmēšanās. Kaut kas nav.
Universitātē vispār lieliski. Jāpamēģina nenomirt. Vienā priekšmetā vispār pateica, ka viss jānokārto līdz 4.maijam, t.i., reāli tās ir 3 nedēļas, jo tad pasniedzēja brauc komandējumā.
Ceturtdiena pēc darba brālēns mani centrā savāca un aizveda uz savu dzīvokli Ziepniekkalnā pie savas dārgās, kā pats saka. Viņa dārgā, Natālija vārdā, tīrīja savu skapi un viņai esot daudz nevajadzīgas drēbes, un tā kā viņa ir citējot brālēnu, tāda pati špicka, kā es, tika nolemts, ka vieglāk ir aizbraukt man pašai, nevis vest uz šejieni. Tās drēbes, kuras nepaņemu, vedīs uz Sarkano krustu. Bet nu, es paņēmu daudz. Pirms braukšanas es bijos, ka, nu, nezinu, kā būs, varbūt viņai viss ar kruzuļiem būs, jo krieviete tomēr. Taču, ak jel, cik tās mantas ir labas? Tagad man būs jātīra skapis, lai šito visu kaut kur liktu. Vēl man bija ideja brāļa istabu pārvērst par savu garderobi. :D
Un manas nonēsātās mantas ļoti atškirās no viņas nonēsātajām mantām. Manas nonēsātās mantas nevar vairs nevienam dot, varbūt vienīgi sunim par paklāju. Bet nu, jā, cits dzīves līmenis tas. Viņa jau arī nepērk tādus sūdus, kā es, viņa pērk tikai un vienīgi labas mantas, tāpēc nav arī it kā nekāds brīnums, ka vismaz 95% no tā, ko atvedu mājās, uz mani arī izskatās labi.
Es Natāliju nekad līdz šim nebiju redzējusi, bet man viņa patika diezgan ļoti labi. Ne jau vien tāpēc, ka mums ir viens izmērs, bet arī. Viņa arī vēl pabaroja mani. :D Atvedu mājās trīs maisus.
Kamēr mērījām visu, viņa pastāstīja, ka Juri iepazina, kad mācījās 4.kursā, t.i., ap 1999.gadu. Mana reakcija, protams, bija apmēram - whaaaaat? Tas ir sen. Stāstīja, ka četrus gadus nebija kopā, un tagad atkal ir. Tad es sāku klusībā pie sevis likt kopā to puzli, ka viņa laikam tad jau ir tā pati meitene, par kuru mana mamma reiz teica, ka Jurim esot uzradusies draudzene un viņš tāds sakoptāks un slaidāks kļuvis.
Ceturtdien darbā man atnesa otru monitoru, un es liku Danielam zem galda strādāt, t.i., saslēgt visu. Vispār jau es neliku, viņš pats kkādu apsvērumu dēļ pieteicās. DK piedāvāja un ievilināja tādā mūzikas saitā, kur var visādas jaunas lietas atklāt. Ā, un uzzināju, ka DK nav 25, kā man bija sācis likties. :D
Piektdien ar DK nonācām līdz Jack White, kas savukārt noveda līdz filmām un filmām par mūziku. Noinformēju A un tad arī pati sevi, ka ar DK esam divi jauki bumbulīši, un precēsimies, un darīsim to 18.decembrī, lai lētāki svētki sanāk.
Gribēju darbā palikt ilgāk, lai izpildītu mājasdarbu, jo man mājās nav ekselis, taču nelaimīgā kārtā es nepaliku viena, zirgojos un sapratu, ka nav jēga, jo nepaņēmu līdzi formulas un īsti nezinu, ko iesākt bez tām. Win!
Atnācu mājās, un gultā stāv jaunais "Latvju teksti" izdevums.

Māsīcu bērni uzskrēja pie manis augšā, un mazā Zīle lēkādama teica, ka man ir vislabākā istaba, kamēr Emīls prātīgi paskaidroja, ka nākamo reizi, kad Zīle atbraukšot, arī šeit atnākšot. Viņi grāba no plauktiem manas pret stresa mīcāmās bumbas un rotaļlietas, pacienāju ar šokolādes olām un Emīls vēlāk esot savai mammai stāstījis, ka pie marvellous jau ir bijis Lieldienu zaķis. Brīdi vēlāk puika ieraudzīja disko bumbu pie sienas un sāka dejot. Un nemaz nerunājot par to, ka atrada nepiepustus balonus plauktā, un bez šaubām ņēmās pūst, cik nu plaušās, līdz atkrita manā gultā, smaidot sakot, ka "bišk dīvaini jūtoties tagad".
Tā, lūk, es iegūstu bērnu labvēlību.

Mazliet kareivīgi noskaņota, uzliku SOAD un atvēru LaTeX, lai sāktu jauno bakalaura darbu virzīt. Let's do that shit! Vairs nav īsti laiks kavēt un atlikt, jo mans vienīgais laiks ir sestdienas, svētdienas, bet tas, mīlīši, ir ļoti ierobežots laiks. Rupji rēķinot, tās ir astoņas nedēļas palikušas, jeb manā gadījumā - sešpadsmit dienas. Būtu labāk neskaitījusi. Pirms tam nebiju apjautusi, cik nedaudz tas ir.
Jā, šodien pavadīju pilnu pensionāra dienu - visu dienu pa virtuvi un uz kājām, tāpēc tikai tagad pie mācībām laiks pieķerties. Baigi grūti tas bija, bet garšīgumu tāpat gribējās. Es vienīgi mammai pārzvanīju un pārprasīju, vai viņa tiešām grib 5 porcijas ar tiem cepumiem, un apzinās, ka tas ir 1.5kg auzu pārslu, ~800 grami cukura, 500g taukvielu? Tas cepās diezgan ilgi; nākamo reizi laikam tā neuzprasīšos, sakot, ka gribu uztaisīt kaut ko garšīgu.
Stāstīju, ka šonedēļ ar DK runājāmies, un ieminējos, ka mēdzu rakstīt. Viņš palūdza, es parādīju. Kāpēc? Tāpēc, ka kaut kā jutu, ka viņam drīkst. Bet tā bija darbīga diena, un viņš paspēja izlasīt vienu tikai, un, protams, neteica, ka viņam nepatīk. Domāju, mēs tik labi nepazīstamies šādai atklātībai.
Vēl es gribu frisbija disku. Un saulesbrilles, kuras man piestāvētu.

Telefona pārreģistrācijas papīri sakārtoti, bakalaura tēma iesniegta, Vika apciemota un pati pabarota, DDT Jēkabs redzēts, darba stundas godam izturētas (jo bija par četrām mazāk, kā plānots), "Mammu, es tevi mīlu" noskatīts, kinder olas un šokolādes zaķīši atrasti, alga sagaidīta. Tagad ļoti, ļoti gribās gulēt.

Līdz ko atnācu uz darbu, tā visu dienu (fiziski - pusi dienas, jo es tikai no vieniem šodien) iekšējā "čatā" norunāju ar DK. DK = Darba Kristaps, tā kā man to Kristapu tik daudz, jādomā apzīmējums atkal. Un darbā es parasti (nekad?) nesarakstos tik ilgi un... sirsnīgi? Un te nu viņš pats man atraksta un vaicā, kā iet ar bakalaura darbu. Man šķiet, ka darbā, vismaz mūsu komandas ietvaros, visi zina, cik briesmīgi man iet. Un viņš ir lietas kursā vienkārši tāpēc, ka sēž man pretī un gribot negribot sanāk visu dzirdēt.
Ā, pastāstīja vēl visādas lietas un nostāstus, ko par mani dzirdējis no citiem, kāds darbinieks esmu un tā. Nu, glaimi jau, bet patīkami.
Viņš pats tāds interesantais elements - ar ģitāru kā sirdslietu, bet tajā pat laikā ar vienkāršu interesi par kvantu mehāniku, fiziku. Runājot par ģitāru, kādā darba pasākumā teicās varam man iemācīt spēlēt dziesmu, kuras dēļ nopirku ģitāru pirms septiņiem gadiem. Vai nav skaisti?

Tā kā man nav laiks pastāstīt visu, stāstīšu to svarīgāko - rīt ar kolēģiem darbā dzersim.

Learning to fly, but I ain't got wings.

Piezvanīja Roberts no Viasat. Parunājāmies, pasmējāmies, novēlējām lielisku dienu un aizgājām atpakaļ darīt savas lietas. Kolīdz viņš uzzināja, ka mūs apkalpo Lattelecom ar interaktīvo televīziju, es šķiet galīgi pazaudēju interesi viņa acīs. Aizmirsu arī paprasīt, no kurienes Roberts dabūja manu nummuru.

Vīrieši darbā apsveica ar rozēm, konfekšu grozu un šampanieti. Gaidu kādu pasākumu, jo daudzus jau esmu palaidusi garām (nu, pasākumus, ne vīriešus). Pēc loģikas, drīzumā varētu būt kāda dzimšanas dienas ballīte. Lai vai kā, vakar izlocīju kājas, tad jau kādu laiku varēšu dzīvot.

-Es tak nebiju tik piedzēries!
- Vecīt, tu iedevi pundurim sēni un teici:"Audz, Mario, audz!"

Beidzu sēņoties un, runājot par Mario, vakar aizbraucu uz Alu pasēdēt ar meičukiem. Pie blakus galdiņa bija bars ar galvenokārt austrāļu vīriešiem un vienu Mario, kurš, pēc visa spriežot, bija vecpuišu ballītes vaininieks. Mario pienāca pie mums, apsveica sieviešu dienā un izmaksāja šotu vai, manā gadījumā, alu. Kopumā netipiski neuzmācīga un kulturāla kompānija. Nevarēju sevi, protams, atturēt no periodiskas, vidēji skaļas vārda "Luidžī!" izbļaušanas.

Trīs krēsli, četras meitenes un lifts.
Divi čaļi, galds, meitene, krēsls un lifts.

Mēs vakar pārvācāmies, mantas nesām paši, šļūkājām ar krēsliem caur pagalmu. Es mazliet nesaprotu, kāpēc šitas bija jādara mums un nebija nolīgts, kāds cits, kurš to darītu pēc mūsu darbalaika beigām, piemēram. Bet, ok. Es neiebilstu braukt liftā iespiestai ar diviem čaļiem.
Šodien pirmā diena jaunajās telpās, slēdzām un vilkām visus tos vadus, baigais mudžeklis un maz vietas. Man pretī sēž tagad K. Mhm, vēlviens K. Šodien pusdienās kaut ko zirgojāmies par kumosu skaitīšanu, iegūtajām prasmēm žāvāties ar aizvērtu muti un kolas skārdenēm, kuras puiši nopirkuši. Viņiem palika viena skārdene un lai nebūtu jācīnās, kuram tā tiks, K to iedeva man. Lai neteiktu, ka paģību, teikšu, ka ļoti jauki man tas likās.

Ā. Ed darbam ar Bushmills jaunas drēbes nopirka. Stāstīja, ka šie gribējuši tādu hipsterīgu visu, bet esot sanācis vienkārši gejiski. Tā smējos, kad stāstīja, ka esot tādas oranži brūnas skuķu skinny bikses, melns slim fit krekls, pa virsu zelta veste un kājās zābāki pāri potītei ar atlocītu mēlīti. Un tagad vizualizējam šito visu.

½!

Pirmā nedēļa pēc pārtraukuma nostrādāta un vīriešu īpatsvars manā ikdienā sāk atjaunot savu līdzsvaru, kas patiesībā ir vairāk disbalanss, taču es to uztveru, kā līdzsvaru un normālu (patīkamu) pasaules kārtību. Man aiz muguras sēž kolēģis, kurš atnāca tad, kad gāju savā pārtaukumā, taču priekšā - dāņu supervisor.
Nesen, kad A stāstīja, kā viņa savā praksē spēlē galda hokeju un visu ko, žēlojos, ka esmu lūzeris un negribu spēlēt ar lietpratējiem, jo pavisam vienkārši nespēju izsekot līdzi spēles gaitai. Tad nu, tas mirklis ir noticis - lūzeru komanda ir nokomplektēta un es pirmo reizi jutos nopelnījusi uzvaru. :D Ir atklāts galda futbola čempionāts ar augšējo stāvu un jaunais kolēģis grib mani ņemt savā komandā, kamēr viņa ierastais biedrs ir aizbraucis prom uz laiku. Es gan teicu, ka tā noteikti nav pati prātīgākā doma, jo marvellous nemāk spēlēt.
Vēl es biju piemirsusi, ka otrā komandā ir tāds tīri ok čalītis. Nekad tā īsti neesmu ar viņu šķiet runājusi, bet domāju, ka tas tiks labots, ņemot vērā, ka mūsu komandā strādā viņa draugs, nāk ciemos, kā arī diezgan kontaktējās ar manu kolēģi, kas aiz muguras sēž. Tā kā, jāgaida kāda dzimšansdienas ballīte tikai. Vispār jau man tam nav laiks, tas vairāk kalpo kā interesantuma moments dzīvē.

Sirds ir pilna. Pavisam.