zemteks pakarama's Journal
[Most Recent Entries]
[Calendar View]
[Friends View]
Monday, February 18th, 2008
| Time |
Event |
| 12:12p |
šodien izgāju pastaigāties dienas dusas nēzdogā. apjautu, kāpēc tas nav ērti, jo tā ir kaut kāda līdzība patiesībai, reālajai situācijai, reāli neērta un iritējoša pie kaut kādiem parametriem. var attēlot vārdos virsējo kārtu, kā es gāju un kādas bija mājas, čista to virsma ķieģelis vai metāls, stiklā iekapsulēt kaprons vai čiekurs, piemēram, bet tam visam apakšējie slāņi nē jau patiesībā visas tās idilles, kas apjož karalaukus un nevar īsti notrāpīt lai t veida lielais kapitālais T veids būtu arī ar pamatni apakšā nevis tāds, ka var saļodzīties un atkrist pekām aukšā. tā es šodien domāju un burtiskā saule to gluži pamato. nevar jau visu sazipot uzreiz un es šodien jūtos kā henrija millera tēls, tāds, kurš nepievērš manību buldozeram un arī nekaitinās no ierobežotās iespējas tapt samalts uz cepļa. es gaidīju rudzu laukus ar krājkasi padusē un dienas dusa to atnesa ar kartonā ietītu avīzi. es gribētu varbūt kādrezi būt pareizticīgais, bet tikai ar lētticīgu nosacījumu būdiņas izskatā uz izkapts atplēstās vēnās ne gluži varbūt tik barbariski, bet, piemēram, ar kapronu var draudzēties entās līnijās un drupačas bārstīt par pabērniem un kodolīgiem sarunu biedriem, kuru valdzinājums iziet ārpus aģentūru un stabilizācijas iekārtu robežlielumu kailajiem nuja tas jau ar staba galu sasaucas un es gaudoju līdzi munameģim, kura gan tā negribēt atspoguļoties monmartras bezdelīgu vācelē un gaidītu plūstošas smiltis aiznesam tuksneša sienagubā un gaudojam gaudojam ikreiz, kad piestāj vilciena sastāvs tajā var iekapt pa malkam un guberņa atviegloti pūš dūmu stabuli vieglās nervu trīsās un gugenotu pieklusinātās valstībās. uz dusu | | 12:21p |
es neniekojos ar pīlādžiem, es eju reālā māllēpju laukā. tikko to apjautu un tas man tagad paskaidro, ka visur gāju ar kāju pa priekšu un tad iznācu ar visiem mazajiem sunīšiem ap acu grumbām tādas metāla kaskādes, tādes vinila bumbas sakārtas. es gudroju, kā tauta sapratīs sienāžu simfonijas polifonisko figņu tai baltajā mājas mērogā tai skaidu briketē, kas ribās dun un bumbokss nevar iznēsāt visus iesūtītos bērnus ar kapraci sasien rokas vilnošanās mānijā un gudrība iztek par pateicību muldēšanas muldašova muldera un skallijas lielajās lineālu rūpnīcās, kur līmeņrādis tiek kalibrēts un atstāts nostāvēt piena garaiņus un krējuma kārta uzrunā gaistošos putnus, kuri skursteņa baltie apoloģēti neiemaisa aprēķinus tai lielajā mutulī, kādā tu dzemdēji klaipēdu, lai tā atdusas nostājas es tūlīt nākšu pēc naksnīgās rīgas butaforijas un lauzīšu glaudīšu stieples par pātariem pārvērtīs milzīgu skaitu pilsoņu un visiem ir lielais reģistrs kaktā ak piedod man regīna es tūlīt izšaušu ārā brango kravu ar krepapīra zvaigznītēm un balonu atpsīdumiem uz liellopa olu čaumalām kad tās aplipušas ar lubricējošo vielu kā nevietā piemērotu kārtības lietu numur tādu un tādu pēc iesnieguma varakļānu pulkvedim nodevās miers uz kreisās nieres atspēkot buldozerētās jaunavas jaunības atmiņas cik labi iesaiņota un bantīte čab tas būs par pelagejas vecmātes barības naudiņu iekrātais kapitāls tusnī un lej uz leju visu, kas nāk uz augšu tas uzsūcas un es klejoju bulku valstībā lai atrastu ķimenes siera gredzenus oligarhu nabas un niekalbi ar kārtoto krēmu miklajā biezpiena sirdī | | 12:35p |
placenta, ļauj man plūst, kā mans diņķis uzzied sarkanā gaisām, kā tas atkārtojas rūtiņu burtnīcas nebeidzamajā entuziasmā un gaudo laiks uz lietus tāss nevienam nebija ienācis prātā dzīvot metāla trubā un kakāt mazus putniņus, lai apkaimes suņiem ko ēdamu sagādāt un kaimiņu suņiem ir apkaimes kaķi pienākuši brīdināt, nedari tā ik dienas, jo straume ir izlēmīga, tā izsmeļ nieres un tad akmens kā platacis nevienam vēl nav apsolīto atdevis un tikai krāj savas siekalas uz apmetuma un lien pa vēdera dejotājas skropstām, lai tusnītu māllēpes un melleņu ievārījumā lēptu stiklus, lai tas atspoguļotu mūsu miesaskāri un nedomas lai pārtiek no mūsu dienas maizes un domas kā pēdējā bastiona kreisais krasts ar vienu roku uzzīmēts kubisks attēls nepieļauj mūsu ienākšanu biezpiena valstībā, jo tajā nieres kā mazie ķeizari katrs savu apgabalu pārvalda un meslus vāc kaut tas būtu vienīgais veids, kā nodarboties ar mākslu, tā traucas pāri geizeriem un pusartiem laukiem skatās kā dīgst sēnes un melna auss izlien pār galdu noklausīties drupaču kauju kā nazis kas baidās būt viens ietriecas maizē un ķengā un ārdās nedod man dievs vēl vienu dienu, kurā būtu bekas bez raušiem un goliāts tad atnāks pakārties uz stenderes, lai ar mazo mozu iztukšotu visas dzejnieku beretes un klepotu sārmu lietu tieši virsū kapucei kurā es slēpjos no paedogoģijas un klanos pretim mazam paulīnes samovāram un leļļu servīzei tā bija vienreiz noticis es atkārtoju sniegu un daru kā sniegs dara, lai nabaga smilla izķepurojas un nerauj patvāri nost pirms laika un lai odere vienmēr būtu maiga nevis kostu kā stāstīts pasakā par milnošanu uz rudzu lauka kurā es klēpī sastādīts mazs bērns būdams raudāju gaužas linu vasaras melnos svārkos sarkanā cepurē mani var pamanīt katrā centimetrā ar miligramu pūdernīcas ar kleopatru piena slauķi |
|