|
|
|
Novembris 3., 2006
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) lyrfeel | 09:06 - "Strādājošie jaunie vecāki saņems pilnu bērna kopšanas pabalstu"
Vai kāds, lūdzams, varētu cilvēcīgā, saprotamā valodā pastāstīt, kas īsti te rakstīts? Man ļoti aktuāla šī tēma! Mēs ar draugu neesam oficiāli strādājuši, mums pēc bebas piedzimšanas tātad pienāksies pats mazākais pabalstiņš, kāds vien var būt, plus vēl mīļumam būs jāstrādā vienam pašam, apmēram par to te ir runa, bet kas īsti tie par grozījumiem ir? Vai tas nozīmē, ka man bērna kopšanas atvaļinājumā būs vairāk nekā minimālais pabalstiņš, kāds līdz šim? Vai kā?
TVNET
02. novembris (2006)
20:35
Šodien, 2. novembrī, Satversmes tiesa pieņēma spriedumu, atzīstot likuma “Grozījumi Valsts sociālo pabalstu likumā” 2. pantu, ar kuru Valsts sociālo pabalstu likuma 15. pants papildināts ar jaunu sesto daļu, par neatbilstošu Satversmes 91. pantam un spēkā neesošu no 2007. gada 1. marta.
Reklāma
Savukārt minēto grozījumu 1. panta daļa, ar kuru Valsts sociālo pabalstu likumā ieviests jauns 7. panta pirmās daļas 3. punkts, atzīta par atbilstošu Satversmes 110. pantam.
Satversmes 91. pants noteic, ka visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā, savukārt 110. pants garantē valsts aizsardzību ģimenei, vecāku un bērna tiesībām.
Pagājušā gada novembrī Satversmes tiesa taisīja spriedumu, ar kuru ierobežojumu personai, kura kopj bērnu un strādā, saņemt jebkādu bērna kopšanas pabalstu, atzina par neatbilstošu Satversmei. Saeima pēc šā sprieduma izdarīja grozījumus, sadalot bērna kopšanas pabalsta saņēmējus grupās pēc nodarbinātības kritērija un vienai pabalsta saņēmēju grupai paredzot mazāku pabalstu. Proti, bērna kopšanas pabalsta apmērs personai, kura kopj bērnu līdz viena gada vecumam un ir nodarbināta bērna kopšanas laikā, un neatrodas bērna kopšanas atvaļinājumā, ir puse no tā pabalsta apmēra, kuru saņem persona, kura ir bijusi nodarbināta pabalsta piešķiršanas dienā un atrodas bērna kopšanas atvaļinājumā, tomēr ne mazāks par minimālo pabalsta apmēru.
Martā divdesmit Saeimas deputāti ar pieteikumu vērsās Satversmes tiesā un apstrīdēja minētos grozījumus. Pieteikumā norādīts, ka likumdevēja vēlme nodrošināt pilnvērtīgu bērna aprūpi pirmajā dzīves gadā un šim nolūkam izraudzītie līdzekļi neatbilstot Latvijas ekonomiskajai situācijai, tādēļ nesamērīgi ierobežojot ģimenes tiesības un nesasniedzot izvirzīto mērķi. Bērna kopšanas pabalsts nekompensējot pat minimālo algu un nenodrošinot iztikas minimumu. Turklāt bērna kopšanas pabalsta saņemšanas ierobežojums esot acīmredzami neelastīgs un nesamērīgi ierobežo sievietes tiesības pēcdzemdību periodā.
Satversmes tiesa, vērtējot apstrīdētās normas, secināja, ka Satversmes 110. pants neprasa, lai valsts tikai un vienīgi ar pabalstu izmaksu pilnībā nodrošinātu katra bērna materiālo labklājību pirmajā dzīves gadā. Tas visupirms ir vecāku pienākums. Tomēr atbilstoši bērna interesēm valstij ir pienākums sniegt saprātīgu atbalstu ģimenei, it īpaši gadījumos, kad vecāki bērnam nepieciešamos līdzekļus nodrošināt nav spējīgi.
Likumdevējs, pildot no Satversmes izrietošo pienākumu atbalstīt ģimeni un konkretizējot Satversmē noteiktās tiesības, tostarp reglamentējot valsts sociālos pabalstus, bauda plašu rīcības brīvību, ciktāl tā saprātīgi saistīta ar valsts ekonomisko situāciju. Konkrētajā gadījumā, saglabājot iespēju visām personām, kuras kopj bērnu līdz viena gada vecumam, iespēju saņemt bērna kopšanas pabalstu, likumdevējs ir izpildījis no Satversmes 110. panta izrietošo pozitīvo pienākumu minimāli pieļaujamā apmērā. Tomēr, risinot jautājumus par to, cik lielu bērna kopšanas pabalstu un pēc kādiem kritērijiem tā vai cita personu grupa saņems, likumdevēja rīcības brīvība ir ierobežota ar arī citām Satversmes normām un tajos ietvertajiem principiem, visupirms jau ar vienlīdzības principu.
Bērna kopšanas pabalsta mērķis ir apmierināt gan bērna, gan vecāku intereses, prioritāti tomēr dodot bērna interesēm. Visi piedzimušie bērni (ciktāl tiem nav nepieciešama speciāla palīdzība vai speciāla kopšana) atrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos. No vispārējās vienlīdzības principa izriet tas, ka bērnam būtu jāsaņem nepieciešamais aprūpes minimums neatkarīgi no tā, vai viņš aug pilnā finansiāli nodrošinātā ģimenē, kur viens vecāks strādā, bet otrs nestrādā vai strādā un atrodas bērna kopšanas atvaļinājumā, vai arī tādā ģimenē, kur vecāks viens pats nevar nodrošināt pienācīgu iztiku ģimenei.
Apstrīdētā norma saista pabalsta apmēru tikai ar tās personas ienākumiem, kura kopj bērnu. Tā neparedz iespēju saistīt bērna kopšanas pabalsta samazinājumu ar ģimenes kopējo ienākumu līmeni. Rezultātā iezīmējas divas pretrunīgas tendences. Ģimenes, kurās materiālu apstākļu dēļ persona, kas kopj bērnu, var atļauties nestrādāt, saņem lielāku valsts atbalstu, savukārt trūcīgākās ģimenes ir spiestas saņemt bērna kopšanas pabalstu ierobežotā apmērā, jo vecākiem jāstrādā, lai apmierinātu savas un bērna vajadzības.
Likumdevējs, pieņemot apstrīdēto normu, šo ierobežojuma aspektu nav izvērtējis un nav atstājis Ministru kabinetam iespēju noteikt diferencētu pabalstu gadījumos, kad ģimenes kopējie ienākumi nenodrošina bērna intereses.
Turklāt likumdevējs nav ņēmis vērā atšķirīgo situāciju, kādā atrodas jaunās māmiņas, kurām ir iespējams bērna pirmajā dzīvības gadā viņa kopšanu un barošanu ar krūti apvienot ar nodarbinātību, strādājot nepilnu darba laiku un nekaitējot bērna interesēm. Likumdevējs nav ņēmis vērā Darba likuma piešķirtās īpašās iespējas sievietēm pēcdzemdību periodā strādāt nepilnu darba laiku, kā arī izmantot pārtraukumus darbā bērna barošanai ar krūti vai strādāt mājās, izmantojot mūsdienu tehnoloģiju nodrošinātās iespējas.
Tādējādi likumdevējs ir noteicis vienādu attieksmi gan pret tām personām, kas kopj bērnu un strādā pilnu darba dienu, gan arī pret tām personām, kas kopj bērnu un strādā nepilnu darba dienu, un līdz ar to pieļāvis vienādu attieksmi pret personām, kas atrodas būtiski atšķirīgos apstākļos. Šādai attieksmei nav saprātīga un objektīva pamata, un līdz ar to apstrīdētais ierobežojums neatbilst Satversmes 91. pantam.
Nosakot brīdi, ar kuru apstrīdētā norma zaudē spēku, tiesa ņēma vērā to, ka arī normas tūlītēja atcelšana, kamēr nav stājies spēkā cits normatīvais regulējums, atsevišķos gadījumos var radīt bērna tiesību aizskārumu. Tāpēc likumdevējam ir nepieciešams noteikts laiks bērna kopšanas pabalsta normatīvā regulējuma pilnveidošanai.
Satversmes tiesas spriedums ir galīgs un nepārsūdzams. Tas stāsies spēkā ar publicēšanu laikrakstā “Latvijas Vēstnesis”.
|
Reply
|
|