|
|
|
Maijs 30., 2008
00:48 - Pļāpiņš :)
Pusdienas ēdot, Ādams ļurināja, ļurināja kā parasti pa vidu, bet es viņam konkrēti jautāju: saki - mamma! (Nu man tāāā patīk to vārdiņu dzirdēt, zinieties.. 8)))
Un viņš, protams, pasaka - "mamma" :)
Es uzreiz azartā - nu, pasaki: tēta! ;]]
Un man par pārsteigumu un sajūsmu, viņs pateica ar!!! 8D "Tēte, tēte"!
Domāju ātri, kādu vēl vārdiņu viņš varētu zināt, un pirmais, kas uzreiz ienāca prātā, bija... kaka! :DDD
Kaka! - "Kakkka....!!" ;D
Štrunts, ka tāds vārds, galvenais ir tas, ka viņš saprot, kad es lieku atkārtot vārdiņus! Un to, ka "mamma" esmu es, viņš jau toč zina, un pamazām saprot arī, kas ir "tētis". Tagad man prātā ir ideja iemācīt viņam paziņot man, ka viņam ir kaksis ;))
|
01:09 - Ā, un
ziniet, mans bērns 1 gada vecumā ir iemācījies likt rociņu priekšā mutītei, kad klepo!! Tas ir kaut kas fantastisks ;D Viņš sākumā šito ilgi noskatījās no manis un Susļika - mēs ļoti apzinīgi tā daram - un ik pa laikam tā komiski iekremšļojās un pielika savu mazo roķeli savai mazajai mutītei, laikam domādams, ka tas vienkārši tāds prikols, ko pieaugušie dara 8)))
Bet šodien tajās pašās pusdienās viņš pats ieklepojās ik pa laikam, un automātiski to roķeli atkal priekšā mutītei! Ārprāts, kādi man prieki bija ;) Liekas, ka šis paradums viņam varētu arī nepazust! Jo mamma takš tā priecājas uzreiz :DD
Vakardien pie manis bij māsīcas piecgadīgā meita, kuru man bij jāpieskata vairākas stundas. Bija jau traki, jo mēs ar Ādamu tieši taisījāmies pasnaust diendusu, bet nu jāizpalīdz māsīcai... Un trakākais, ka tā mazā bij ļoti iesnaina un klepojoša, nu, tādu slapju, krēpainu klepu. Un vairākkārt klepoja! Bet man jau tāāāā besī, ja kāds man klepo virsū, vai manām mantām... ;[[ Pie tam es viņai katru reizi uzsaucu, lai liek rociņu mutei priekšā, tā ir pieņemts, tā vajag darīt. Un viņa neparko neatcerējās to katru reizi izdarīt ;(( Man tik nepatīkami bija. Visādi mīļa un jauka meitene, prātīga un mierīga, bet nu to nesmuko paradumu... Un, kad es viņai atgādinu, ka viņa atkal nepielika rociņu, viņa vienkārši pasaka, ka viņa aizmirstot... Lai nu būtu. Bet lai par to uztraucas viņas mamma.
Nu vot, bet mans pašas puisītis to jau tagad prot, savā vienā gadā, ko viņa savos piecos ne! Lūk.
|
|
|