|
|
|
Februāris 18., 2008
12:19 - Ādamukam 11 mēneši
Puisis izaudzis liels un varens, 8cm augsts un 12 kg smags.
Pēdējās dažās dienās jau tipina pāris solīšus. Drīzāk ieskrienas un nokrīt :D
Stāv droši, neturēdamies, rokās turēdams mantas. Kad saucu, vai nu skrien rokās, vai tieši mūk :))
Gulēt sācis jau normālā laikā, ap pusdivpadsmitiem. Tas ir sasniegums 8)) Ilgi mocījāmies, pa nakti divos iedami gulēt. Bet nu jau normalizējās. Sāku uz vakaru mazāk dot ēst, tad ātrāk pieceļas, jo grib ēst ;)) No rīta, protams, pabaroju riktīgi :D
Sāku drusciņ dot biezpienu, daktere teica, lai mēģinu kaut ko jaunu dot... Jogurti tad lai pagaida vēl. Nu, nekādas organisma reakcijas uz to biezpienu nebija, un pašam bērnam pie tam labi garšoja, tad nu dodu jau pāris dienas.
Aivakar izdomāju noriskēt un iedevu apelsīna gabaliņu :)) Vaiīī, cik tas bij labs, salds un sulīgs kaut kas! 8))
Skatos, skatos, nekādas pumpas nemetas, nekas nav. Nu ko, acīmredzot, alerģijas arī pret šo nava :]
Es īsti nesapratu, kā ar to piena maisījumu jādara, cik ilgi ta jādod...? Daktere teica, lai droši dodot viņam arī parasto pienu... Bet ko nozīmē "arī"? Kā tad lai dodu... Vienkārši dzert maisījuma vietā? Vai papildus? Vai papildus vispār vajag tā? Būtībā maisījuma pudeles pamazām pārstāju dot, tā vietā siltu, maigu tējiņu, pa dienu un vakarā... Man tā liekas pareizi. Bet no rīta pudeli vairs nedodu ar, jo ar to tāpat palikās par maz, viņš tak grib ēst! Tad ko es došu vienu pudeli piena un pāris karotes putras? Tad labāk kārtīgu porciju siltas, spēcinošas kukurūzas, auzupārslu vai rīsu putras iedodu, un tai tad to piena maisījumu lieku klāt, lai pienīgāka garša... Tad nu tik daudz ar to maisījumu viņš saņem, cik tai putrai klāt...
Pa dienu vāru gaļiņu - vistas, cūkas vai teļa. Klāt kartupeļus, burkānus, drusku pētersīļus, kriksīti sāli, tāds feins buljoniņš iznāk! To iedodu atsevišķi padzerties, gaļiņu sablenderēju (man tak beidzot ir blenderis), bet dārzeņus tik drusku ar dakšu saspaidu. Maltīte pa pirmo sanāk.
Banānus un ābolus tik smuki pa kumosam nokož, nožļembā, ka prieks.
Brīžos, kad vajag novērst viņa uzmanību un ar kaut ko nodarbināt vai, ahem, pieklusināt, iedodu tās smukās, apaļās rīsu galetes gabaliņu. Tāds pavisam nekaitīgs, nesalds un nebarojošs našķis, un viņam ļoti patīk, jo var pats smuki grauzt, knibināt pa gabaliņam, un vēl smaganiņas izmasējas - laikam tāpēc visvairāk patīk. Viņš tiešām smuki kož pa gabaliņam!
Jā, un zobiņi ir jau trīs. Apakšējiem diviem pievienojās trešais asumiņš. Jocīgi, jo biju sapratusi, ka nākošie divi būs augšējie. Iespējams, uz tā zoba nākšanu viņš tieši bij tik kreņķīgs un caurejains.
Augšā arī ir kaut kas iznācis, bet drīzāk tādi balti kūkumiņi kā ilknīši, un tā augstāk smaganās, un tālu viens no otra... Laikam zobeļi tur ir, bet vēl tikai taisās nākt, un ir sapampinājuši smaganiņu...
Drusku drēbītes apaugušas atkal. Skatos, viss tāds ciešs un īss palicis. Ir daudz staipīgu jaciņu un krekliņu, bet ar rāpulīšiem, zeķbiksītēm pašvaki (jā, velku viņam zeķbikses, jo tās ir ērtas un nešļūk nost, kā mazās zeķītes!), drusku žmiedzīgas... Vispār nezinu, kas viņam šobrīd piemērots. Viss, kas tāds daudz maz ērts un vaļīgs, piemēram, rāpulis, to viņš tā nobradā, ka savelkas uz leju, un beigās atsprāgst kniedes un viņš vienkārši izģērbjas, ērtas bikses arī nobradā nost, zeķītes vienmēr ir momentā nost. Der vienīgi tādi peiguļoši lācīši vai zeķbikses un bodi. Tad jau var viskaut ko virsū savilkt siltu.
Eh, uz nakti arī vienmēr jāsatuntuļo. Jo pa nakti auksts paliek vienmēr, un viņš vēl nospārda sedziņu. Vēl trakāk, kad viņš sačurā pamperim garām! Šitā jau divas reizes bija - pamostas raudošs bērns, pusmugura slapja un auksta! Es nenormāli nobijos, un ļoti pārdzīvoju, jo tā tak var saaukstēties, nedod Dies vēl plaušu karsoni saķert! Bet nu turās puika. Viņš no dzimšanas vēsā istabā dzīvojas, pie tāda klimata pieradis, norūdījies... Turās. Es protams, momentāli noģērbu pliku, sasildu es vai vīrs viņu pie miesas, sausas drēbes mugurā un čučēt tālāk... Domāju, ka vainīga arī tā tējiņa uz nakti. Bet nevaru nedot, bez silta dzeramā viņš īsti negrib pats iemigt. Obligāti starp senčiem aizmigt viņš neuzstāj, bet rokās jāpamidzina gan, ar to pudeli. Izdzer, es fiksi kņuzi viņam mutē, dziedu, dūdoju, paijāju, tad nolieku guļus, vēl papaijāju, un ja ir tas miegs, tad ir, un čuč nost. Tad ieliku gultiņā, apsedzu, pēc brīža dzirdu - tiek izspļauts un aizbīdīts kņuzis. Un tad ir ciešais miegs viņam sācies, tad kņuzi vairs nevaig :))
Jā, un viņš atkal saka mamma :) Mamm mamm mammma :) Mammmāā :) Redz, ka es atsaucos. Kad tētis prasa, - kur mamma? kur mamma? Ādams paskatās tad uz mani :] Eh, tik forši :)
|
|
|