|
|
|
Decembris 20., 2007
00:26 - Ādamukam 9 mēneši
Palika otrdien.
Liels puiks mans. Pa šo mēnesi (pareizāk, pēdējā pusotrā nedēļā) viņš iemācījās nenormāli ātri ļoti daudz ko reizē, īsti nezina tagad, ko no tā visa izkopt un kārtīgi apgūt vispirms.
Vienā dienā viņš piecēlās kājās, un kopš tā brīža gultiņā tikai vertikāli uzturas. Guļus viņu tur var nolikt tikai aizmigušu... Ceļas, krīt, ceļas, atkal krīt un ceļas. Pēdējā laikā vairs nemaz tā nekrīt. Atlaiž vienu rociņu, pieliek pie zemes, tad atlaiž otru, un vienkārši apsēžas. Tā iemācījās arī apsēsties un sēdēt - vairs uz priekšu negāžas. Drusku grīļīgs, bet arviens stabilāks paliek.
Sēdēdams klēpī iemācījās plaukšķināt rociņas, smukus applausiņus tagad rāda, kad priecājas. Sevišķi viņam patīk plaukšķināt, kad tiek turēts rokās ar skatu uz pasauli.
Ar rāpošanu ir tā, ka uz vietas smuki tup uz celīšiem, un smuki šūpojas turp un atpakaļ, bet nesaprot, ka uz priekšu var tikt, celīšus sperot. Ja vajag uz priekšu - nokrīt uz vēdera un šļūc! Bet tas tiek labots pie fiz. t., un būs viss kārtībā.
Kad fiz. t. Ainai visu šito pastāstījām un parādījām, ko pa nedēļu samācījušies, viņa nobrīnījās vien! Bet tas viss ir ļoti labi un pareizi, jo viņš no tām vingrošanām kļuvis spēcīgāks, un spēj labāk savu ķermenīti celt un turēt, un visu jauno apgūt.
Mājās atklājām arī, ka viņam vairāk par visu patīk mīkstās mantiņas, zvēriņi. Mans telefons arī šobrīd vēl ir iekārota manta, bet to parasti nedabū. Bet zvēriņi rej, ņaud un dūdo mammas balsī, un nāk virsū, un kutina zodiņu, austiņu - vienvārdsakot, kā dzīvi. Heh, kad pirmoreiz ieraudzīja mūsu dabisko krāsu un lieluma ezi, tad pat sabijās un raudāja. Tagad tas pats ezis lielāko sajūsmu izraisa!
Arvien jaunus "vārdiņus" viņš izrunā. Visus iespējamos burtu salikumus - "prļē prļē, vļā vļā, gegege, gī, pķō pķō, tēt tēt tēt" u. c.
Šodien sagādāja ritkīgo pārsteigumu. Sēžu un vienā brīdī dzirdu - "mammmā!!!?" :D Cauri prātam izskrien doma - hei, mans bērns mani sauc! Tad sapratu, ka viņš vēl par mazu, lai apzināti runātu :D Bet šitāds vārdiņš viņam nejauši sanāca, parastā "memb memmmb amm amm" vietā. Bet izklausījās tieši tā, kā tam normāli jāizklausās! Un kā tas kaut kad drīz jau arī būs! 8)
|
00:43 - 8/`
Šodiena vispār bija traka.... Visgrūtākā. Emocionāli.
Bēbis šodien bija traki kaprīzs. Es tādu savu puisīti vēl nebiju redzējusi... Mans patstāvīgais, mierīgais, smaidīgais mieramika... Bet šodien kaut kas mums nebij lāgā.
Varbūt tas ar kaut kādu planētu stāvokli, mēness fāzēm vai magnētiskajām vētrām saistīts, bet šodien viņu bij tik grūti nomierināt vai izdabāt viņam. Viss slikti! Gultiņā slikti! Ratos slikti! Un trakākais - mammai klēpī, rokās, opā vai pat lielajā gultā blakus - arī slikti!! Es ilgi turēju vēsu prātu, skatījos, ko viņš grib - ēst? gulēt? kādu mantu? samīļošanu? Bet neko nesapratu... Darbs pilnas rokas, visādi plāni bija svētkiem gatavoties, un parastajā režīmā, kad viņš paguļ, paēd, paspēlējas, būtu apvienojusi visu... Laikam tā bij man kļūda, ka gribēju vēl kaut ko citu arī paspēt... Bet nu kas viņam nebij labi, visu darīju, kā nākas. Bet tāpat tikai raujas prom, spārdās, plēš man matus, un acīs skatīdamies kauc un kauc. Ne histēriski raud, nē, bet tā kā čīkst, tā kā vienkārši brēc, vēē vēē... Pirmo reizi dzīvē iedomājos, ka man tas izklausās nepatīkami, kaitinoši... Jo šī ir tā pati skaņa, ko nevaru ciest, kad citi bērni tā kauc... Un dusmas uz sevi vai...uz nezin ko - kāpēc MAN neizdodas viņu samierināt, uzmundrināt? Kāpēc viņam pēkšņi neinteresē, ko es stāstu, dūdoju ausī. Ja es nevaru, tad kurš?!? Ko lai dara? Pašai sen galva sāpēja.
Kad viņš tāds pusmiegains divas stundas bija brēcis, tad man aizkrita ciet pašai. Jo izmēģināju visu, ko zināju un pratu, tātad - biju darījusi visu iespējamo. Pašai kreņķis uznāca un nevarēju vairs nomierināties. Domāju tikai par to, kaut ātrāk vīrs būtu mājās un es varētu iziet ārā.
Par laimi, viņš pavisam drīz arī atnāca. Viņš paņēma bēbi un viņš... nomierinājās... Nekas jau viņam nesāpēja, nekas nebija! Vienkārši nevarēja apstāties no raudāšanas ieskrējiena! 8[[ Ieraudzīja tēti, nopriecājās par viņa atnākšanu, un aizmirsa, par ko raudājis! Pēc 5 minūtēm skatos - viņš tētim klēpī aizmidzis... Bij pulkstens deviņi vakarā. Domāju - jopcik, nu kas būs naktī vēl jāpiedzīvo, ja viņš tagad izgulēsies īsi pirms īstās gulētiešanas... Bet man jau viss likās vienalga, tikai prom gribējās :(( Man vajadzēja restartēties, nomierināties pašai, pirms atgriežos. Paklausīties mūziku, atpūtināt smadzenes no "āaaa, āaaaa, āaaaa!!!!!"
Es paņēmu pleijeri un izgāju ārā naktī, nopirku sev šokolādīti, aizgāju pie māsas papļāpāt, un pēc tam vēl pavazājos gar mājām... Kad atnācu, viņš negulēja vis. Nebij ilgi gulējis. Labi, tātad var mēģināt laicīgi nolikt gulēt. Bet nekas nesanāca...
Jā, viņš priecājās mani redzēt, viss forši. Samīļoju. Kā nolieku, atkal brēc... Bet šoreiz viņš tiešām ēst gribēja. Iedevu pudelīti, šūpojāmies šūpuļkrēslā (tā pēdējā laikā viņu uz nakti aizmidzinu - gultā tikai ceļas stāvus un jāņo līdz trijiem), bet nekā. It kā viss labi, bet atkal grozās un raujās prom. Skatos - ar apģērbu un pamperi viss kārtībā, nu nekas nebij nekārtībā...
Vīrs pateica, ka tā mana vaina. Paņēma bēbi un apsēdās pats viņu šūpot. Es atnācu te un sēžu. Dzirdu, ka tur jau sen klusums...
Man ir sajūta, ka esu bēbim apnikusi 8((( Ka vairs nederu kā mierinātājs, kā uzmundrinātājs! Esu jau tik pierasta un pazīstama, ka nekas īpašs! Bet līdz šim tā nelikās!!
Tik stulbas domas galvā, ka ārprāts... Sazin kas tas ir man. Bet gribas at-pūs-ties... No visa, kas apkārt... Laikam arī no bēbīša :(( Kad to rakstu, raudiens nāk... Kas tā par māti, kas šitā saka par mazo bērniņu...!! Tik vainīga jūtos par šitām visām domām... Bet viņam varbūt pavisam kas cits vajadzīgs... Emocionāli stabila un izturīga mamma... Viņam tak vajag mani. Bet kāpēc tad liekas, ka viņš mani dzen prom?! 8(((( Vai arī grib kaut ko neiespējamu, nerealizējamu, neizprotamu, ko es nevaru dot! Jo viņš pat pats nezin, ko!
Ienāca prātā, ka tas varbūt ar tiem zobiem saistīts, beidzot... Bet nu neliekas man tā! Nekas viņam tur nav! 8| Un tētis tak nomierināja!
Man tāā gribas vienkārši aiziet gulēt...
-
"Tā jau ir, kad ir mazs bērniņš, ko tu citu gribēji!!"
"Nevaidzēj tik ātri bērnus taisīt, ja grūti!!"
"Lai paraud, nav ko ņemt tik un ucināt"
"Izlutināji pati, tik daudz rokās ņemdama, pati mocies tagad!!"
- Tie ir stulbākie un bezjēdzīgākie teksti pasaulē, un ir pilnībā un pamatoti apgāžami! Bet ir, ir, kas tos vēl atļaujas teikt! Vai nodomāt!!
|
|
|