|
|
|
Marts 22., 2007
14:34 - We are back :D
Ādamiņš čuč :)
Pašlaik sāku atjēgties no visa un pieslēgties jaunajai dzīvei, saprast, ka esu beidzot atkal mājās, un ka tagad mūsu ir trīs... 8)
Sestdien dienas vidū viss man tā dabīgi sākās, tā mierīgi aizdevāmies uz Stradiņiem, tur mani jau gaidīj. Uzzināju, kāda izskatās dzemdību zāle, uzzināju, kā darbojas vecmāte. Radās arī nojausma, kas ir dzemdību sāpes... 8))) Vā.... Nu, kādu laiku vēl negribas to visu atkārtot, bet vispār var.
Paklukstēju 16 stundiņas, un tajā brīdī, kad likās, ka vairs nekas nesanāks un beba paliks iekšā, četros sešpadsmit viņš ieradās šaisaulē. Svētdienas bērniņš, tāpat kā es 8)
4365 grami, 56 cm.
Pirmais, ko iedomājos, bija - cik viņš smuki raud...!!! 8) Tā, nu, tik žēli, tik mīļi... 8) Puisītis mans... Tāda kolosāla radībiņa mums sanākusi. Es to zināju. Tāpēc jau tas viss vispār notika. Viss ir tieši tā, kā iedomājos :)
Vīrs man ir tāds malacis. Visu laiku bija klāt, mierināja, uzmundrināja, aprūpēja, un palīdzēja arī savam mazulim piedzimt. Ja nebūtu tāds satraukums un apjukums un vispār šoks par to visu, tad abi būtu noraudājušies tur. Bet tas sanāca vairāk iekšēji.
4 dienas man bij jāpaliek slimnīcā, Ādamiņam bij bikiņ problēmas ar alerģiju - kaut kas, ko pēdējās dienās biju ēdusi, viņa organismam nepatika. Bet visu apārstējām, mājās vakar atbraucām sveiki un veseli, un dūšīgi.
Tas pirmais brīdis, ieejot mūsu mājās trijatā... Kā jaunai ģimenei, mūsu iesildītajā ligzdiņā... Ko mīļums pie tam bij kārtīgi sakopis un ar baloniem izdekorējis... Un es tik ļoti biju sailgojusies pēc savas vides, savām mājām... Ih, tas viss ir neizstāstāmi. Vienkārši mēma svētlaime 8)
Nu lūk. Tā man te notikās :)
|
|
|
|
|
|
Sviesta Ciba |