|
|
|
Marts 10., 2005
01:00 - Are you sad....?
Are you sad? Are you holding yourself? Are you locked in your room? You shouldn't be...
Karoč, dīvainas dažas lietas ir.
Pirmkārt tas, ka arvien biežāk un tiecīgāk es gribu būt viena, viena pati. Vienkārši bez cilvēkiem apkārt... Man ļoti patīk vientulība, pēc idejas, bet nu jau sāk likties, ka nav vairs īsti kā vajag, it kā kāds cits rīkotos tā manā vietā.
Otra lieta - pēc Hamleta izrādes beigām man regulāri sāk uznākt īslaicīga depresija. Iemesli vairāki. Bet es nezinu, ko ar to iesākt. Te atkal parādās 2 varianti: vai nu iet uz "pilnu banku", vai atmest ar roku un likties mierā. Citādi es nez, cik ilgi šitā var turpināt - nu tiešām besis uznāk...
Trešā lieta, ne tik dīvaina, bet arī par kaut ko liecina: literatūras stundās sāku saņemt vieniniekus pa trijiem pēc kārtas, turpretī algebrā parādījušies septiņnieki un astoņnieki. Nu tā toč neesmu es... Tik tiešām man liekas, ka darbojas vēl kāda mana puse, bez manas - "šīs puses" - ziņas.
Kas notiek, es gribētu zināt? Jo es nejokojos tagad.
Vai tiešām personības dubultošanās, Dies pas...? :S
Varbūt pie psihologa jāaiziet...? Sen nav par tādām tēmām sirds kratīta, bet vajag taču. Vot, tik iespēju jāatrod.
Jā, ceturtā dīvainā lieta ir tā, ka es vairs nespēju kā agrāk pati sevi pažēlot un iepriecināt. Pilnīgi liekas, ka manī ir vēl viens "kaut kas", kaut kāds buzis, kas nepakļaujas tādiem uzmundrinājumiem kā šokolāde, mūzika, sveču gaisma, utml. Besīc ir un paliek. Tā kā tas rūp nevienam citam kā vien man pašai, tad pati arī parasti savedu savus iekšējo nekārtību kārtībā, bet nu šoreiz nesanāk, i bitīt matos!!
Galva arī sāp. Tas no pārdzīvojumiem un no noguruma, tik daudz es varu izskaidrot vismaz...
Atkal ir tas brīdis, kad gribās pasūtīt visu pasauli napig, bet nav jau īsti, ko sūtīt... :S Nu nava, visās nozīmēs.
Bet toč gribu būt pilnīgi viena. Vai vispār ir iespējams būt vēl vairāk vienam? Nē, ne vientuļam, bet vienam pašam, pat ja neviena cita nav...?
Garastāvoklis:: nesaprotams
Mūzika: Our Lady Peace - "Are you sad?"
|
23:37
«Mīļās sievietes, pacelsim arī mēs protesta zobenu! Neklusēsim,
nekaunēsimies un publiskosim šo vīriešu vārdus! Varbūt kādam palīdzēsim
laboties. Stāvošs ūdens līdz jūrai nenokļūst, tāpēc aicinu visas
sievietes rakstīt mūsu valdībai priekšlikumus, lai izstrādā likumus,
kas mūs pasargātu no vardarbības. Es jau to izdarīju, bet esmu tikai
piliens. Lai mūs pamanītu, vajadzīga straume. Rakstīsim visas – gan
cietušās, gan mammas un vecmāmiņas, kaimiņienes, draudzenes, ikviena,
kurai rūp sievietes drošība, dzīvojot savā mājā, savā valstī brīvai un
aizsargātai ar likumu. Tad arī dzims vairāk bērniņu, jo nebūs bail – kā
es tikšu galā viena? Mūs sargās likums, kurš mums jāpieprasa mūsu
ievēlētajai Saeimai! M. A.»
http://tvnet.lv/women/life/greksudze/article.php?id=4054490
Bāc, cik trāpīgi teikts! :[ Tā ir tik nopietna lieta, bet vēlarvien tas
notiek, notiek, notiek, un nekas nemainās, nekas nemainās... God, do You see this...?
Lūk, tādēļ es mēdzu vienkārši nicināt vīriešu dzimumu, pretīgie lopi.
Nogriezt visiem tādiem vardarbjiem pautus un iebāzt viņiem degunā.
Nedrīkst pieļaut, ka tādiem ir bērni. Jo liktenis tādiem bērniem
zināms: «dusmu izgāžamie maišeļi»..
Lai kas arī tiks sestdien ievēlēts, man vienalga, bet es ceru, ka tie
cilvēki neizliksies nemanām šādas ģimenes problēmas, un domās ne tikai
par augstām algām, pensijām un vēl visādiem brīnumiem, bet arī par
cilvēku (šajā gadījumā - sieviešu un bērnu) personisko fiskisko un
emocionālo drošību pret vardarbību "sabiedrības mazākajā šūnā".
Ne tik daudz nabadzība vai globālās problēmas, kā tieši fiziskā un
emocionālā vardarbība starp ģimenes locekļiem ir tā, kas brucina un
nojauc visus ģimenes pamatus, traumē cilvēku jau agrā bērnībā. Un tas,
protams, izpaužas arī visu atlikušo dzīvi, un te nu mēs esam.....
|
|
|