|
|
|
Oktobris 4., 2004
01:21 - Rudens / Lost without friends
Rudens ir skaists laiks, ne tikai krāsaino koku un debesu dēļ, bet arī tādēļ, ka šajā laikā raisās daudz dziļākas un nopietnākas pārdomas par dzīvi, par aizgājušo silto laiku - vasaru un visiem tās notikumiem. Staigā apkārt, baudi dabas skaistumu, vēro, kā tā iekārtojas ziemas miegam, viss pārvēršas, mainās, savelkas un saritinās. Skaisti tas viss ir. Visvairāk gribas kaut kur aizbraukr, nomainīt vidi. Ja vēl labs "soundtrack" to visu pavada, tad ir kolosāli... Tas ir dzīvošanas vērts laiks. Katram gadalaikam ir kaut kas īpašs. Un šis jau atkal ir tas laiks, kad jūti, ka esi dzīvs.
Bet ir arī skumjā puse. Pagaidām gan neesam mocīti ir drūmām lietavām, bet drēgnais gaiss un aukstums kā tāds ir ļoti nomācoša lieta. Neizprotamas izcelsmes "besīši" un "niknā depresija" grābstās cilvēkiem klāt. Pašsajūtu ne tikai fiziski, bet arī morāli nelabi iespaido arī iesnas, klepus, galvassāpes un arī temperatūra, šie simptomi tagad daudzus piemeklējuši, katram sevis ir kļuvis žēl vairāk nekā parasti, tas ir jūtams.
Nāk drūmas domas virsū un nav tik vienkārši vairs uzmundrināt tādu saskumušu draugu vai draudzeni ar "ārā tik silts, ejam kaut kur", "saulīte spīd, jāpamēģina gaismas terapiju" un tamlīdzīgi, kā varēja vasarā. Nez kāpēc liekas, ka esmu aizmirsusi, kā tas ir, kad nāk rudens, un netieku ar to galā... Ir grūti. Grūti noskatīties vai vienkārši just, ka otram ir slikti, bet neko daudz nevari darīt. Vienkārši būt blakus. Un trakums tas, ka pati nejūtos labāk. Atliek skumt līdzi... Bet, ja netiek nekas izrunāts, tad arī šīs draudzīgās attiecības irst... Un par to atkal jāraud, jo tas viss ir tik svarīgi, tik nozīmīgi...
Vakardiena bija briesmīga.
Biju darbā. Tajā pašā vietā, kur vasaras laikā bij tik forši. Sēdēt pie loga, bizot uz kafejnīcu, dejot savā nodabā, skraidīt ar zeķītēm pa koridoru paklājiem, nu viskaut ko es tur darīju. Bet vakar tur bij ļoti auksts, auksta grīda, man piemetās klepus no tādas saldēšanās, čības jau man nebij, zābakos nesēdēsi jau, un skraidīju tāpat ar zeķēm... Ļoti agri palika tumšs. Pārāk agri. Nepaspēju pat saulrietu noķert. Pus dienu nosēdēju bezjēgā pie datora, nekur nekas nenotiek, visi paziņas un draugi nozuduši. Tas jau būtu normāli, sestdienas vakars tak. Bet cik man vispār palicis draugu internetā... Sāp, sāp, ka dzīve iegrozījusies tā, ka man viņu palicis maz. Bet laikam galvenais ir kvalitāte, ne kvantitāte...
Tagad man - vairāk kā jebkad agrāk - nenormāli, nenormāli pietrūkst to, ar kuriem bija tik jautri, tik mīļi, draudzīgi sabazarēt. Nu, sabazarēt jau it kā var ātri, bet ne jau to, ko es gribu. Karoč, vells viņus rāvis, vīriešus - potenciālos mīļākos. Man vajag draugus. Tas ir vienīgais, ko vēlos, bet mūždien man kāds uzmācas ar domu, ka es gribot kaut ko vairāk, ka man vajagot kaut ko vairāk. Vai es tiešām tik neskaidri un divdomīgi uzvedos, ka mani pārprot...? Bāc, man vēl pašai kārtīgāk jāiestāsta, ka neko un nevienu negribu... Nav tā pārliecība vēl tik liela. Bet vajadzētu tā būt.
Jūtos vientuļāka nekā jebkad agrāk. Jā, paliek sliktāk, es ceru, tas drīz būs pāri. Gribu atkal justies normāli, kā cilēkam pieklājas. Vajag kaut kā atgriezties normālas dzīves apritē.
Mūzika: Espen Lind & Sissel Kyrkjebu - Where the lost ones go
|
02:29
Man ir vairāki cilvēki teikuši, ka es vislaik cenšoties kaut kā attaisnoties, skaidroties, bik par daudz. Es tad sāku analizēt, kāpēc tā? Kāpēc man vienmēr ir tik svarīgi, lai, nedod Dies, mani nepārprot? Es tik daudz runāju, runāju, taisnojos, cenšos visu savu domu no visām pusēm apskaidrot, pierādīt, jo man liekas, ka visu laiku kaut ko nepasaku līdz galam, jo nevaru īstajā brīdī īstos vārdus atrast.
Heh, pārlasu uzrakstīto, un saprotu, ka atkal taisnojos!!! Nu trakusms. Ko lai dar?
Bet tā tas ir. Tāda es esmu. Nevaru tā vienkārši mainīties. Jo īsti nesaprotu, kāpēc man tas būtu jādara...? :))
Manī ir daudz tādu īpašību, kas man pašai dzīvot netraucē, bet citiem liekas kaitinošas. Bet man ir vēl tāda īpašība, ka šīs savas īpašības labi apzinos, atšķirībā no daudziem citiem, kuriem traucē manējās, bet savējās viņi neizprot. Un vēl - es nemēdzu to cilvēkam atgādināt, ja vien tā nav katastrofāli briesmīga īpašība, kaut kas amorāls, kaut kāds ļaunums vai netikums utml. Heh, man ir vēl daudz cilvēku teikuši, ka es esot pārāk laba, tādā nozīmē, ka pārāk viegli piekāpjos un piedodu, attaisnoju visādas lietas.
Bet patiesībā ir tā, ka es vienkārši izprotu un pieņemu cilvēku tādu, kāds ir, neidealizēju, nemēģinu mainīt. Heh, un man neviens netic, ka tas tā var būt. Nu, tas jau nenozīmē, ka man patīk viss un visi. Bet man ir pavisam sava tā mēraukla, vērtību skala, pēc kā izvēlos cilvēkus, kuriem vēlos būt tuvumā, kurus apbrīnoju, kuri man ir vajadzīgi, un kuri man rūp. Bet tad to arī neslēpju. Cenšos neslēpt, lai cilvēks zina, ka man patīk un interesē. Bet kādreiz tas to cilvēku aizbiedē prom.
Eh. Ko es vispār gribēju teikt.
Es neapzināti taisnojos un tamlīdzīgi uzvedos tādēļ, ka šio konkrēto cilvēku tuvumā (arī starp savējiem...)nejūtos pietiekoši laba, forša, interesanta, īpaša. Nejūtos. Bet kāpēc? To es nezinu. Tas ir manas zemapziņas melnais kambaris. Varbūt kaut kas sakarā ar bērnību, nu nez. Viss var būt.
Pag, nē. Tā nav. Es vienkārši jūtos p a z e m ī g a. Bet ne sliktākajā nozīmē, he he.
Bet ko lai dara? Es izdomāju vakar.
Es esmu OK. Es nemainīšos. Bet esmu apņēmusies kļūt labāka. Sastādīšu svarīgo darāmo lietu sarakstu, kas man jau ir padomā, kā es sevi varētu pilnveidot, papildināt. Un tad vienkārši būšu labāka. Varbūt kādam tas ir svarīgi, varbūt kādam tas interesē. Ja nevienam citam, tad man pašai noteikti būs par sevi prieks. Lūk, kas man ir svarīgi.
Vispār gribu aiziet pie psihologa, pārāk samežģījusies savās domās esmu. Varbūt pat par daudz iecentrējusies uz sevi, sevis analizēšanu un izprašanu, tas laikam tādēļ, ka tik daudz laika vienatnē pavadu. Heh, atkal es taisnojos. Bet kam? Pati sev :)) Smieklīgi. Tātad, tas nav tikai citu cilvēku klātbūtē. Taisnojos pat pati sev... Sviests!! :D Es tak esmu riktīgs gļuks...!
Man pietrūkst tikai dažu vārdu.
Varbūt pat pāris vārdu nedēļā, ko es pati sev nevaru pateikt: Es neesmu slikts cilvēks. Es neesmu briesmone. Es neesmu galīgi dumja. Es neesmu garlaicīga. Es neesmu viena.
Savādāk es tiešām sajukšu prātā.
Mūzika: Lifehouse - Stanley Climbfall
|
|
|