|
|
|
Oktobris 4., 2004
02:29
Man ir vairāki cilvēki teikuši, ka es vislaik cenšoties kaut kā attaisnoties, skaidroties, bik par daudz. Es tad sāku analizēt, kāpēc tā? Kāpēc man vienmēr ir tik svarīgi, lai, nedod Dies, mani nepārprot? Es tik daudz runāju, runāju, taisnojos, cenšos visu savu domu no visām pusēm apskaidrot, pierādīt, jo man liekas, ka visu laiku kaut ko nepasaku līdz galam, jo nevaru īstajā brīdī īstos vārdus atrast.
Heh, pārlasu uzrakstīto, un saprotu, ka atkal taisnojos!!! Nu trakusms. Ko lai dar?
Bet tā tas ir. Tāda es esmu. Nevaru tā vienkārši mainīties. Jo īsti nesaprotu, kāpēc man tas būtu jādara...? :))
Manī ir daudz tādu īpašību, kas man pašai dzīvot netraucē, bet citiem liekas kaitinošas. Bet man ir vēl tāda īpašība, ka šīs savas īpašības labi apzinos, atšķirībā no daudziem citiem, kuriem traucē manējās, bet savējās viņi neizprot. Un vēl - es nemēdzu to cilvēkam atgādināt, ja vien tā nav katastrofāli briesmīga īpašība, kaut kas amorāls, kaut kāds ļaunums vai netikums utml. Heh, man ir vēl daudz cilvēku teikuši, ka es esot pārāk laba, tādā nozīmē, ka pārāk viegli piekāpjos un piedodu, attaisnoju visādas lietas.
Bet patiesībā ir tā, ka es vienkārši izprotu un pieņemu cilvēku tādu, kāds ir, neidealizēju, nemēģinu mainīt. Heh, un man neviens netic, ka tas tā var būt. Nu, tas jau nenozīmē, ka man patīk viss un visi. Bet man ir pavisam sava tā mēraukla, vērtību skala, pēc kā izvēlos cilvēkus, kuriem vēlos būt tuvumā, kurus apbrīnoju, kuri man ir vajadzīgi, un kuri man rūp. Bet tad to arī neslēpju. Cenšos neslēpt, lai cilvēks zina, ka man patīk un interesē. Bet kādreiz tas to cilvēku aizbiedē prom.
Eh. Ko es vispār gribēju teikt.
Es neapzināti taisnojos un tamlīdzīgi uzvedos tādēļ, ka šio konkrēto cilvēku tuvumā (arī starp savējiem...)nejūtos pietiekoši laba, forša, interesanta, īpaša. Nejūtos. Bet kāpēc? To es nezinu. Tas ir manas zemapziņas melnais kambaris. Varbūt kaut kas sakarā ar bērnību, nu nez. Viss var būt.
Pag, nē. Tā nav. Es vienkārši jūtos p a z e m ī g a. Bet ne sliktākajā nozīmē, he he.
Bet ko lai dara? Es izdomāju vakar.
Es esmu OK. Es nemainīšos. Bet esmu apņēmusies kļūt labāka. Sastādīšu svarīgo darāmo lietu sarakstu, kas man jau ir padomā, kā es sevi varētu pilnveidot, papildināt. Un tad vienkārši būšu labāka. Varbūt kādam tas ir svarīgi, varbūt kādam tas interesē. Ja nevienam citam, tad man pašai noteikti būs par sevi prieks. Lūk, kas man ir svarīgi.
Vispār gribu aiziet pie psihologa, pārāk samežģījusies savās domās esmu. Varbūt pat par daudz iecentrējusies uz sevi, sevis analizēšanu un izprašanu, tas laikam tādēļ, ka tik daudz laika vienatnē pavadu. Heh, atkal es taisnojos. Bet kam? Pati sev :)) Smieklīgi. Tātad, tas nav tikai citu cilvēku klātbūtē. Taisnojos pat pati sev... Sviests!! :D Es tak esmu riktīgs gļuks...!
Man pietrūkst tikai dažu vārdu.
Varbūt pat pāris vārdu nedēļā, ko es pati sev nevaru pateikt: Es neesmu slikts cilvēks. Es neesmu briesmone. Es neesmu galīgi dumja. Es neesmu garlaicīga. Es neesmu viena.
Savādāk es tiešām sajukšu prātā.
Mūzika: Lifehouse - Stanley Climbfall
|
Comments:
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}