Kaut kas ar mani ir noticis. Pēdējā laikā man ielu krustojumos uzmācas cilvēki.
Un ne jau jauni un skaisti puikas.
Veca tantīte ieķeras rokā un lūdz pārvest pāri ielai, jo viņa labi neredzot. Pusvecs onkulis jautā palīdzēt ar telefonu, šodien nopircis, bet vajag piezvanīt un pēc tam arī iemācīties atbildēt uz zvanu. Man kā paranoiskai būtnei viss tas liekas aizdomīgi. Un vēl man nenormāli riebjas svešu, arī pussvešu cilvēku pieskārieni.
Iela kļuvusi aizdomīga. Vēl aizdomīgāk - tas, kas es, liekas, izskatos izpalīdzīga.

Darbā iedzēru Kristīņu vīnu.

Esmu gaidīšanas režīmā.