tu ej, tu dzīvo, tu apzinies, ka neesi laimīgs, bet tu neko nemaini. nav jau tā, ka viss ir greizs. vai tiešām bēgt uz Armēniju?

man kārojas ieritināties dīvānā un sūkt iekšā neproduktivitāti, bet tajā pat laikā es gribu skriet līdzi tai vilcenei sevī, kura cīnās par visu, kas svarīgs. kura tiecās pēc pasaules, kurā viņa redz savu laimi. kura uzrūc tam, kas ir draudi viņas dvēselei, nevis glaudīsies gar to un vārgi smilkstēs.

nē. pietiek ar to. tā pēlēkā būtne nav jābaro, tā barojas ar mani pašu. tā uzkož manas bailes, noskalo lejā ar manu nepārliecinātību. tā ieturas ar manu vēlmi būt moceklim, ar manu slinkumu, ar maniem "rīt, parīt, pēc nedēļas."

nē. meklē kādu citu pie kā baroties.