nebija vēl tā gadījies, ka domas nevar noskriet. klīdu vēl kādu stundu bezmērķīgi pa ielām.
gaiss smaržo pēc pavasara (ir jau laiks). pretī brauc puisis ar fiksīti un abām tumši violetām, simetriski uzdauzītām acīm, pie luksofora apstājas melns bembis ar "BETEP" numura zīmi un draugs panesas garām ar velo nepasveicinājis.

piedod, vienkārši tāda pierasta taciņa: saminstinies - kāpies atpakaļ - paklūpi - krīti - saņemies - cīnies - krīti - saņemies - cīnies - krīti... līdz atkal kāds to līniju izstiepj līdzenu un taisnu [līdz nākamajai reizei].
bet cik tad var atpakaļrāpuli uz priekšu vilkt?

labāk šķiņķis ledusskapī, nekā cūka mājās.

izlasot šo interviju, radās jautājums - kur laikraksts Diena ir izracis tādu derdzīgu cilvēknīdēju (vai varbūt vienkārši garīgi slimu cilvēku)? izlasīju un tagad gribas iet nomazgāties. tik pretīgi palika.