naktī, airējot smailītē gar Andrejsalas ķeburainajām milzu iekārtām, sajutos maziņa kā skaidiņa uz Daugavas. un tur arī smaržoja pēc skaidām. un pēc arbūziem. patīkams kontrasts pēc autoostas smārdiem un zivju smakām, kas vēdīja no tirgus.
izbraucām visiem kanāla tiltiem pa apakšu un Stockmann'am arī, kur no apakšas izgaismota skaista ķieģeļu velve.
kad mēs ar Artūru dauzījāmies, grūstījāmies un viens otra laivai slēdzām ārā aizmugurē iedegtās, blāvās lampiņas, un miiljo_stundinj mūs aprāja, vienubrīd gibējās uzmest lūpu, bet, kad Artūra laivas biedrene paziņoja, ka tālāk loku līdz Andrejsalas mola galam nebrauks, es sapratu, ka man ir ļoti paveicies ar Ilzi, kura pret visiem mūsu nestabilajiem izgājieniem tomēr bija daudz iecietīgāka.

es tomēr esmu diezgan draņķīgs smailītes stūrmanis - airēšana taisni man izrādījās īsta raķešzinātne un mēs braucām nemitīgā zigzagā.

īsi pēc pusnakts atgriezāmies piestātnē, palīdzējām izvilkt laivas no ūdens un prātā un ķermenī bija tāda labsajūta, ka ballēties it nemaz vairs negribējās. un labi vien ir, ka tā. rīt būs gara, gara diena.