zane
09 June 2011 @ 01:38 am
 
sapratu, ka no brīža, kad iemācās pieņemt pats savas negatīvās īpašības un emocijas, ir daudz vieglāk tās saprast savos apkārtējos un nedramatizēt katru reizi, kad kādam līdzās ir pretīgs garastāvoklis, nemaz nerunājot par reizēm, kad stresiņš iestājas pat par to vien, ka nesmaida tik daudz kā parasti. (jā, gadās arī tā. agrāk diezgan bieži.) Raitim toreiz bija taisnība, kad viņš uz manu pozitīvisma aģitāciju atcirta - kāpēc vienmēr jābūt pa tavam prātam?
nevar un nevajag prasīt ne no sevis un citiem vienmēr smaidīt līdz austiņām un priecāties par saulīti.

lūk, pie kā noved raits ritms - tu vairs nevari atļauties nolīst skapī ik reizi, kad neesi saulstariņš. ir jāsavācas un jādzīvo, kā ir. citādāk nedzīvo vispār.
nevar vairs ilgi laizīt brūces. ir jāuzliek nobrāztam celim ceļmallapa virsū, jāsakož zobi un jāskrien tālāk. ar laiku jau pierod.

es vienīgi domāju, vai tā savā ziņā nav modrības zaudēšana pieņemt kā normālu parādību, ka uz tevi kādreiz dusmojas vai apvainojas. dažreiz veselīgāk ir neatslābt par daudz, citādāk var palaist garām svarīgas signalizācijas.
Tags: ,