ir divu veidu telefonsarunas - lietišķās, kuras ir konkrētas un mērķtiecīgas, un sirsnīgās, kad piezvana tāpēc, ka nav iespējams satikties un izkratīt sirdi klātienē.

un nevajag tās jaukt kopā!

ja cilvēkam kaut ko no manis vajag, tad tā arī vajag pateikt, un punkts, un es to izdarīšu daudz labprātāk un ātrāk, nekā tad, ja sarunas sākumā vai beigās netērēs savu un manu laiku ar sīrupa liešanu.

ai, es vispār daudz labprātāk dzīvotu kādā beztelefona gadsimtā, kad neviens zvana pļerkšķis nevar ielauzties manā telpā. man vienmēr liekas, ka nav īstais laiks runāt.
mēs esam tādi cilvēki pēc izsaukuma. iezvanās aparāts un viss cits pēkšņi tiek nogrūsts malā, un pa galvu pa kaklu jārokas pa somām un kabatām - kur ir tā klausule, kurai viss ir pakārtots.

baigi grūti ir nolaist zemāk latiņas.
kad vienreiz ir izdevies uzlidot augstāk, pēc tam gribas to sasniegt vēl un vēl, un redzēt, vai spēj nokļūt vēl augstāk, līdz jaunā latiņa kļūst veca, rekords kļūst par normu un tu atkal stellē to kārti augstāk tādā kā piesardzīgā azartā, tikai nelaime tā, ka griesti ir visam un kādā brīdī tā latiņa, kuru izdevies sasniegt vienreiz, ilgi nedodas rokā otrreiz, bet visas iepriekšējās pa to laiku ir kļuvušas nevērtīgas, un ir kauns laist zemāk to izcīnīto zelta slieksnīti, bet liekas, ka par kaut ko mazāku cīnīties nav vērts. un padoties taču arī nevar, nevar mācīties atkāpties. beigās sanāk iztērēt visus spēkus, dzenoties pēc lielām un grūti sasniedzamām lietām, bet mazākas šķiet lieka laika tērēšana, un galu galā sanāk izdarīt apmēram neko. samierināties ar zemāku lidojumu ir grūti, kaut ar prātu saprot, ka ir pacietīgi un vienmērīgi jāaudzē muskuļi īsākās disciplīnās, lai noskrietu maratonu.


smieklīgi ir vērot suņu saimnieku sejas izteiksmes, kamēr viņu mīlulis ir nolēmis publiski kārtīgi nokārtoties.