ir divu veidu telefonsarunas - lietišķās, kuras ir konkrētas un mērķtiecīgas, un sirsnīgās, kad piezvana tāpēc, ka nav iespējams satikties un izkratīt sirdi klātienē.

un nevajag tās jaukt kopā!

ja cilvēkam kaut ko no manis vajag, tad tā arī vajag pateikt, un punkts, un es to izdarīšu daudz labprātāk un ātrāk, nekā tad, ja sarunas sākumā vai beigās netērēs savu un manu laiku ar sīrupa liešanu.

ai, es vispār daudz labprātāk dzīvotu kādā beztelefona gadsimtā, kad neviens zvana pļerkšķis nevar ielauzties manā telpā. man vienmēr liekas, ka nav īstais laiks runāt.
mēs esam tādi cilvēki pēc izsaukuma. iezvanās aparāts un viss cits pēkšņi tiek nogrūsts malā, un pa galvu pa kaklu jārokas pa somām un kabatām - kur ir tā klausule, kurai viss ir pakārtots.