dažiem ir grūti turēties pretī vienai no kārdinošākajām interneta opcijām - iespējai rīkoties infantili. tur visi, pat pāris gadus neredzēti cilvēki, ir tik viegli pieejami, un tiem var iegrūst virtuālu krupīti rīklē:
norij šito, mazā, jo mans mega ego joprojām agonē.
stulbākā ir apziņa, ka nevajag ļauties sevi ievilkt smilškastē (no sērijas - nekad nestrīdies ar idiotu. vispirms viņš tevi novedīs savā līmenī un tad sakaus ar pieredzi), bet dažkārt tieši tos mazos krupīšus ir tik grūti norīt, saglabāt stabilu un nesatricināmu mieru un laist muļķības pār galvu.
no vienas puses - paldies par šito arī, jo kādam jau tas bija jāizdara, bet, no otras - pienāk reiz jaukā diena, kad interneta krupītis izlec tieši acu priekšā un tad ir jāizdomā, ko ar to darīt reālajā dzīvē. samīt, ignorēt, norīt vai turpināt bērnudārzu un mest atpakaļ ar blīkšķi pa šauro pierīti?

tu atņirdz zobus niknumā, es pretī rādu savējos platā smaidā.

es nezinu, kā šonedēļ beigsies Zvērā, bet baidos, ka sākums varētu izvērsties diezgan sačakarēts un ar nelabu smaku dvēselē.

varbūt, lai tiktu ārā no vienām pamatīgām auzām, ir jāiebrauc citās?

bet, ja pirmās ir uz gadiem pieciem, tad cik ilgas būs nākamās?

(es ceru, ka pie visa vainīgs ir tikai pilnmēness un tas drīz pāries.)