kad braucām cauri Polijai, mēs toreiz trijos naktī nonācām kaut kādā pierobežas pilsētiņā, kur nebija iespējams uzcelt telti, tāpēc nolēmām stopēt arī nakts laikā.
un apstājās latvietis. Andris. izskatījās tāds ap 35 vismaz, bet vēlāk noskaidrojās, ka viņam ir 28 (laikam). tik pārguris un miegains, ka izskatījās pēc zombija pie stūres. pirmo reizi pēc divu nedēļu pārtraukuma saskārāmies ar tipiski latvisku pesimismu. viņš paspēja īsos vārdos pastāstīt, ka nesen šķīries no draudzenes, mazais puika tagad dzīvo pie viņas, bet pats pārcēlies uz Ogri. "tas ir pēdējais dārgais, kas man vēl ir atlicis," viņš teica un rādīja telefonā suņuka bildi. taksis. mašīnā mētājās maza puikas naģene.
Andris no Varšavas veda poļu tomātus un ķīniešu ķiplokus - busiņš līdz griestiem piekrāmēts un vēl pārlādēta piekabe. motoram nebija jaudas tādu slodzi pavilkt, un stāvākos pauguros braucamais rāpās arvien lēnāk un lēnāk, brīžam spidometra rādītājs noslīdēja zem 20 km/h un nepielūdzami slīdēja vēl zemāk. mēs jau sākām baidīties, ko iesākt, ja tas apstāsies un sāks ripot atpakaļgaitā lejup, bet brīnumainā kārtā tas tomēr uzrāpās kalnā.
izmocījāmies cauri visai Lietuvai, iebraucām Latvijā. Andris pie stūres kļuva pavisam bīstams, jo sāka periodiski izslēgties, tāpēc nolēma 15 minūtes nosnausties un tad turpināt ceļu. brīnos, kā viņš tā uzticējās diviem svešiem, ceļa malā sastaptiem skuķiem. mēs taču varējām savākt viņa maku, dokumentus, telefonu, dažus kilogramus tomātu un nozust tālēs zilajās. mēs, protams, to nedarījām, bet viņš gulēja kā nosists 30 minūtes, kamēr mēs pieskatījām viņa miegu un tomātu kravu.
vēlāk, kad jau atkal bijām ceļā, kāda pretimbraucoša fūre piepeši notrieca mazu putneli. joprojām pārgurušais un bezcerīgais Andris momentāni nospieda bremzes un pārlādētais busiņš negribīgi stājās. "vajag viņu savākt."
izlecu uz šosejas un skrēju atpakaļ. pa ceļu tuvojās nākamā mašīna, bet busiņš bremzējot bija nobraucis savus 200 metrus vismaz, tāpēc nācās skriet diezgan sirsnīgi. paspēju pacelt putneli un aiznest ceļa malā, pirms mašīna bija tam pārbraukusi pāri. zvirbulēns. galīgi apdullis, knābī vēl tikko kaut kur nočiepts, vesels grauds. paņēmu viņu plaukstā un, kamēr aizgāju atpakaļ līdz mašīnai, putnelis mazliet atžirga un vārgi sāka cilāt galviņu. Andris uzmeta aci un noteica, lai atstāju zālītē - gan attapsies. "vai arī lapsa apēdīs."
saudzīgi noliku mazo putneli pļavas malā un novēlēju, lai turās.
bet epizode ar Andri un zvirbuli laikam ir viena no spilgtākajām, kas no ceļojuma man joprojām palikusi prātā. tāpēc, ka viņš bija tāds tipiskais, pretrunīgais latvietis. pārstrādājies, noguris un nodzinies līdz pēdējam. tāds, kuram patīk paraudāt un tad aizliegt kādam viņu žēlot. tāds lepnais, vientuļais cilvēks. šķietami iztukšots un bezcerīgs, un vienlaikus tik skumjš un cilvēcīgs. un, kad nejauši izlaužas maigums, mēģina to labot un piebilst: "vai arī lapsa apēdīs."
kaut kas tik nenormāli pazīstams, gandrīz simbolisks viņā bija.