tev ta tiesham vajadzetu. un par visu iespejamo- to vien darit ka atdot savas cigareshu pacinjas. TEV tach beerni ar ragiem augs!!!

zini, es par to šodien domāju.

man patīk, ja kabatā ir paciņa cigarešu, tad tā droši, ka, ja nu sagribās, tad būs. bet no rītiem nesmēķēju, lai skolā nesmirdētu. skolā nesmēķēju, lai netusētos ar smēķētājiem, pēc skolas nesmēķēju, jo jābrauc uz darbu. darbā nesmēķēju, jo mamma neļauj. nu, galu galā varu smēķēt tikai viena sava dzīvokļa balkonā un tad vairs liela prieka nav. tikai tā, kad ļoti, ļoti sagribās.

nezinu gan, man tie 5x2 tā so-so, nu pārāk jau reāli laikam... :[ smuki, protams, tuvplāni Ozōnam, ideja visnotaļ, bet pārāk īsti...

bet paciņas atdod gan!

man likās, ka tieši tāda tā realitāte ir. ne sāpīgi īsta, patiesa (kā, piemēram, Holivudas Closer), bet tāda patiesi patiesa. ne kur piesietie, ne ko atņemt. dzīve. un viss. pie tam nemaz ne tik slikta. grūta, bet neslikta.

laba, pat ļoti, bet gruta, jā grūta... fakrūras pārāk īstas!

ā, no šī sērijas iesaku katrīnas breijā "jūras šaurumā" [reāla, bet pavilkos krietni vien vairāk, nez' - laikam jau stāstīju]

nestāstīji!

rīt varbūt pastāstīšu! ;)