Kājas smeldz no lēkāšanas.
Iespējams Bobs Mārlijs kapā apgriezās uz otriem sāniem dzirdot tās šausmīgās lirikas,... kā tur bija, "es sniegā čurājot zīmēju māju", ja kāds man būtu iedevis tikai liriku vien es noteikti būtu to piesējusi pankiem. Tādas dziesmas iederas SKA.
Kamēr tu esi jauns un nosacīti laimīgs/naivs vai kā vēl to varētu nokristīt, vajag dziedāt SKA, bet kad tevi ir piešņākušas pārdesmit draudzenes, tu esi neveiksmīgi aprecējies, turklāt vēl ar bērnu baru, kas jābaro un jāskolo, tevi ir atlaiduši no darba un piedevām tumšā ielā piekāvuši kādi nebūt skinhedi vai citi galēji labēji noskaņotie, bet tu vēl jo projām tici labajam šajā dzīvē - tad tu vari dziedāt regeju!
Veterāniem Pčoliem cepuri nost!
Viņiem ir viss, kā nav pārējām Latvijām izveidotajām regeja apvienībām, lielākoties jau īsta regeja aura, kuras kalējs nenoliedzmi ir jaukais solists, kuram atliek vien nostāties uz skatuves, lai zālē kļūtu gaišāks, ātrumā nemaz nevaru iedomāties vēl kādu, kas dziedātu ar lielāku patiku un tādu spīdumu acīs, un spētu izvilināt smidu pat no visskeptiskākajiem cilvēkiem. Jā, reizēm ir manāms nedaudz šlāgeriskais skanējums, bet tas tikai dod senatnīgu šarmu un liecina par cienījamo pagātni, jo rau par himnu (jā, arī man!) kļuvusī dziesma "Maša"* tika iekļauta tālajā 1998/99 gada Odekolona izlasē, kad citi šībrīža regejisti vēl spēlējās smilškastē.
Jāpiebilst vēl par publiku - par to gan mēs varam lepoties - pie uzraksta "Chant Down Babylon" var ievilkt ķeksīti. Pirmo reizi redzēju panku un breikeru mierīgu līdzāspastāvēšanu (nedzirdēju pat nevienu sarkastisku piezīmi).

_______

* šeitan tiem, kas vēl nezin, pavisam legāli iegūstama.