September 2nd, 2014
Tā kā vakar pabeidzu lasīt Čī iedoto "Septiņi" esmu gatava kārtējam veca cilvēka rantam par mūsdienu literatūru.
Dārgā Nemieras kundze / jaunkundze, ja jūs aprakstītu cilvēku izjūtas kaut uz pusi tik detalizēti, kā jūs aprakstat lupatas, kas viņiem ir mugurā, varbūt jūs būtu labāka rakstniece.
Lasot šo brīnumu, es nonācu pie vēl vienas atklāsme, kas man nepatīk šajā mūsdienīgajā literatūrā, vēl bez nožēlojamās plakanības (cilvēki viens no otra atšķias tikai ar matu un acu krāsu, apmēram kā anime tēli). Es gan īsti nezinu kā to nosaukt vienā vārdā, negribētos to saukt par vizuālismu, jo tas nav īsti tas - Viktors Igo n-tajās lapās aprakstīja katru Parīzes Dievmātes katedrāles ķieģeli. Tuvāk žanram - Lavkrafts parasu tējkannu varētu apsrakstīt tā, ka mati ceļas stāvus no šausmām, un neviens režisors to nevarētu filmā attēlot (+ pēcāk tēju vajadzētu vārīt katliņā, bet tējkannu katram gadījumam ieslēgt pagrabā). Tie paši Rolingas vietu apraksti vēl pēc gadiem liek domāt vai es tur pati esmu bijusi, vai tikai grāmatā lasījusi. Šis tādā gadījumā varētu būt vājš vizuālisms. Lai nu kā, lasot grāmatu lielākā uzmanība tiek pievērsta tam, kas notiek un kā kas izkatās, turklāt viss izklāsts ir apmēram tāds pats kā lētas filmas scenārijs, kur vienīgā iespēja parādīt varoņa pārdzīvojumus ir taisīt čīzī tuvplānus.
Šajā brīnumā, piemēram, visas R kategorijas ainas tiek izgrieztas tieši tādā pat metodoloģijā kā Hamelionu rotaļās. Cilvēki sabučojas - dramatiska pauze un dekorāciju maiņa, cilvēks sajūas emocionāli slikti - dramatiska pauze un dekorāciju maiņa, notiek kaut kāds akšens - cilvēks noģībst, dramatiska pauze un dekorāciju maiņa. NU KĀ TĀ VAR!!! Tā ir grāmata!!! Jā, es esmu cilvēks, kas uzskata, ka grāmatā ir jābūt stāstam, bet tam ir jābūt balstītam uz spēju lasītājā radīt emocionālu pārdzīvojumu! Savādāk tā ir tāda grāmata, ko pēc izlasīšanas var pa taisno iemest kamīnā un paņemt lasīt nākošo. Tādas grāmatas nekad nebūs tās, pēc kurām ir ilgi jāatiet un kuras pēc izlasīšanas gribas ielikt grāmatplauktā (un varbūt kādreiz pat pārlasīt).
Nu come on - beibe atslēdzas Vecrīgas bārā, pamostas pēc trīs dienām un neko neatceras, bet viss liecina, ka viņa varētu būt izvarota, vēl pēc laika atklājas, ka viņa ir stāvoklī. Bet vai grāmatā ir iezīmēti kaut niecīgākie emocionālie pārdzīvojumi? Vai tas atstāj iespaidu uz galvenās varones psihi, un vai mēs varam sekot viņas rakstura izmaiņām, mēģinot sadzīvot ar šīm šausmām? SKUJU Nr.1.!!! Tā vietā visi braukā ar dažādu marku džipiem un valkā Armani drēbes.
Otrs mana īgnma iemesls bija absolūtā nespēja lasītājam kaut ko paskaidrot. Ir baigi forši, ka lielākā daļa darbības notiek tepat Latvijā un lielākoties cilvēki arī zina, kas ir Purčiks un "Latgalīte", bet es varu derēit, ka kādam tīnim Varakļānos, kas Rīgā varbūt ir bijis tikai uz Dailes teātri, šie apzīmējumi ir tikai vārdi un tiem nav satura. Bet vai rakstnieks tos cenšas piepildīt, tiksim, ar to, kā viņš saskata šos rajonus / vietas? SKUJU Nr.2.!!! Es, piemēram, nekad neesmu bijusi tajā BBārā, bet par to, kā tas izskatās un kāda tur ir aura, es esmu vairāk uzzinājusi no saviem kolēģiem, kas tur iet aizliet acis, nevis no šīs autorītes, kas par to raksta grāmatu.
Vēl ievērības cienīgs ir kroplains izpētes darbs, kam teorētiski būtu jānotiek pirms grāmatas rakstīšanas, lai lasītājiem nerastos kauns par rakstnieka erudīcijas trūkumu un negribētos feispalmot visu lasīšanas laiku. Nevar teikt, ka tāds šeit nav veikts, jo izskatās, ka ir iegūglētas dažādas dievības, kā arī autore droši vien ir bijusi arī ekskursijā uz kādu no Turcijas tūristu paradīzēm, jo Sofijas katedrāles apraksts bija gandrīz vai kā no kāda tūrisma bukleta ņemts. BET cik slimam ir jābūt, lai izveidotu "vīna dievu Lokiju" (Lokijs + Dionīss), vai pilnīgā nopietnībā apgalvotu, ka obelisku Parīzē Napoleons ir uzcēlis (nevis atvedis no frīking Luksoras!!!)!!! Un tie ir tikiai daži piemēri.
Jā un vēl viens vispārīgs komentārs, ko esmu ievērojusi visos Harija Potera fanos, kas cenšas rakstīt grāmatas - diez vai cilvēks, kas ir tulkojis Poteru uz latviešu valodu maz apzinās, kādu iespaidu ir atstājis - jo visi šie post-Potera rakstnieki raksta tieši (TIEŠI) tādā pašā stilā, kāds ir LV tulkojumā. Un tādā stilā sarakstīta grāmata uzreiz kļūst vēl plakanāka un par autora individuālo stilu vispār nav pat ko domāt - tāda nav.
Vērtējums: fu - sūds, labi, ka neiekāpu.
(Viss - mans iekšējais Naumanis iet atpūsties)