Nežēlīgs nogurums, knapi varu noturēt vaļā acis, bet rakstu un rakstīšu vēl ilgi, kamēr ir atjaunoti spēki (morālie) un galva ir spējīga uzņemt un apstrādāt jaunu informāciju.
Gulējusi gan nesmu visai maz. Precīzāk kādas divas - trīs stundas. Jo kādam četros no rīta sagribējās paklausīties klasisko "tuc-tuc" mūziku. Kur var izrakt tik vienveidīgu mūziku, tur tak nav nekā radoša! Izkalu visādus atriebības plānus, visus krimināli sodāmus: sākot no sveša īpašuma bojāšanas lidz 1. pakāpes slepkavībai un līķa apgānīšanai (lai gan man tomēr liekas, ka jau mirušu cilvēku apliešana ar benzīnu un aizdedzināšana būtu drīzāk klasificējama kā kremēšana).
Sliktais garīgais pazuda līdzko iekāpu vilcienā.
Un braucot arvien tālāk pazuda arī cinisms un sarkasms, iedvesmojoties no kokiem galvā saplauka zaļas domas un uzziedēja ar dzelteniem kļavu ziediem. Sāku ievērot visādus sīmumus, kurus būtu vērts iemūžināt.
Skumji nedaudz palika manot laika iedarbību uz tiem, kas it kā izskatās un izturas mūžam jauni. Uzlika man purnu uz pleca smagi elpoja ausī, bet acīs tā pati dzīvība. Tādos brīžos rodas naids pret cilvēkiem, kas ar savu neapdomību un haltūru iedzen kapā tos, kurus viņiem ir pienākums (un pat valsts apmaksāts darbs) aizsargāt.
Vairāk tomēr bija prieka.
Prieks par centību;
prieks par draudzību;
prieks par vēju;
prieks par gulēšanu jaunajā zālē.
Bailes izslēgtas no apziņas, ir palikusi tikai drošības sajūta.
Uz dienu... vai divām...