Nez vai pie tā bija vainīgs nežēlīgais vējš, kas centās izspiest logu rūtis, bet Sandmam(s) man atkal atnesa ūberdīvainu sapni. Es vazājos pa kaut kādām pamestām, spoku apsēstām mājām, un viens no spokiem ieparazitēja manī, kā to parasti rāda visādos Stīvena Kinga žmurikos. Vienīgā problēma ir tā, ka mani sapņi nav balstīti uz redzi kā tas ir vairumam cilvēku, bet uz sajūtām. Reizēm neatceros, ko esmu redzējusi, bet sapņa sajūta manī dzīvo visu dienu, reizēm atkal sapni atceros tikai tāpēc, ka atceros sajūtu. Lai nu kā, tā sajūta bija dikti riebīga - kāds dzīvojās pa manu galvu, nespēju īsti kontrolēt kustības, bailes, protams, sveša sirdsdarbība, elopšana... bet tās svešās domas. Nez kā smadzenes to māk dabūt gatavu - radīt tādas sajūtas, kādas es mūžam neesmu izjutusi (kas vispār nav fiziski iespējamas!!!). Sapņi taču ir saistīti ar reālo pieredzi - tas, ko es esmu darījusi, jutusi, domājusi, aizmirsusi, viss vienkārši tiek pārcilāts random kombinācijās.